Menu
 

Voldemārs Lauciņš: Ģimenes un laulības jautājums jeb "Paturi aliņu! Parādīšu, kā vajag!" Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

Runā, ka lielāko daļu sadzīviska rakstura nelaimes gadījumu ievada viena no divām frāzēm: “Paskaties, kā es māku!” vai “Paturi aliņu! Parādīšu, kā vajag!” Tātad problēmas nereti rada cilvēku pārdrošība un līdz galam neizdomāta rīcība, kā arī pārliecība, sak, man jau nu gan ies labāk.

Ja cilvēks pieņem vienu, no citām lietām atrautu stulbu lēmumu, tā ir pusbēda, bet nereti cilvēki neizskaidrojamā muļķībā kā sniega piku turpina lipināt nepārdomātus lēmumus vienu pie otra, tā veidojot milzu sniega bumbas, kas rada lavīnas un pat milzīgas sniega vētras pašu dzīvē un, ja viņi ir ar kādu ietekmi, arī plašākā sabiedrībā.

Daudzus Latvijā neinteresēja pirms gada pieņemtais Satversmes tiesas spriedums, kas pielīdzināja tēva pabalstu mātes sieviešu kārtas partnerei un pieprasīja veikt atbilstošus labojumus likumos. Vai varam atļauties pret to būt paļāvīgi vai vientiesīgi?\

“Paskaties, kā es māku!” sniega bumba

Vienai daļai cilvēku Satversmes tiesas lēmumi ir kā pīlei ūdens. Viņi dzīvo savu dzīvi, augstajos valdības plauktos nelien. Var saprast viņus, jo ikdienā jau tāpat pietiek visa kā; viens papīrs vairāk vai mazāk – kāda gan tam nozīme? Tā rīkoties var ar pārliecību, ka kaut kur tālu tālu Rīgas mūros pieņemtie lēmumi viņus nesasniegs vai arī ietekmēs minimāli. Sava daļa taisnības jau būs – atstāt papīra darbus plānā galdiņa urbējiem un nodarboties ar savām lietām. Tieši tā – katram darot savu darbu un izpildot savu atbildību – var sasniegt savā arodā vislabāko rezultātu.

Tas kaut kādā līmenī atgādina tipiska latvieša attieksmi pret ceļu policistu. Ieraugot policijas mašīnu vai pašu policistu, tipiskais latvietis cenšas (cik nu atceras no sen pabeigtajiem auto vadīšanas kursiem) ieņemt pareizāku sēdēšanas pozu un stūri satvert “uz desmitiem un diviem”. Viņš ir pielīdīgs un glaimīgs, ja policists viņu aptur, taču, kad var tuprināt ceļu, viņš nav gļēvs (tā nu viņš pats to terminē), kārtīgi uzspiež uz gāzes pedāļa, izlamājas un reizēm pat pavicina dūri. Diez vai šāda tradīcija ir atbalstāma. Labāk ir pašam ievērot noteikumus un cieņu pret likumiem prasīt no policista un citiem valsts pārstāvjiem. Bet, lai varētu atļauties tā rīkoties, ir tomēr jāseko līdzi notikumiem kaut minimāli.

Tāpēc nereaģēt uz valdības un tiesu darbību, it īpaši tik svarīgā jautājumā kā ģimene, ir gaužām tuvredzīgi. Jautājumi par ģimeni ir līdzīgi jautājumiem par degvielas akcīzes nodokli. Kad maina akcīzes likmi degvielai, jau visdrīzākā laikā tas ietekmē visu sabiedrību, jo katram ir kaut kur jānokļūst, kaut kas jānopērk, ko kāds piegādātājs ir atvedis, un jādzīvo vietā, kur kaut ko vajag uzlabot.

Lai cik dīvaini tas būtu, arī lēmumi laulības un ģimenes lietās nav kāda tāla un teorētiska likumdevēju vai izpildvaras filozofija. Lēmumi par laulību un ģimeni jau gana drīz ietekmēs katru ģimeni. Cita lieta, ka mēs ne vienmēr adekvāti reaģējam uz valdības labiem lēmumiem, bet par to kādu citu reizi.

Tāpēc tie, kas nepievērsa uzmanību pagājušā gada Satversmes tiesas spriedumam, nenovērtē, cik tieši tas ietekmēs viņus pašus, vai viņiem tas patiks vai ne.

Problēmas nerisināsies, bet uzkrāsies, un no mazas skaistas sniegpārsliņas sāks veidoties sniega pika, tad bumba... Katrs, kurš ir piedalījies sniega kaujās, zina, ka viena lieta ir, kad tev trāpa ar irdena sniega vieglo un trauslo piku, bet pavisam cita lieta, kad trāpa ar apledojušu ledus kluci.

“Paturi aliņu!” lavīna

Ir arī tādi, kas kaut ko ir dzirdējuši par jau minēto spriedumu ģimenes lietās, bet domā, ka viņus tas neskars vairāku iemeslu dēļ.

Viņiem droši vien jau ir kādas Dieva dibinātas, dabiskas jeb, kā tagad saka, heteroseksuālas attiecības. Kā gan viņus varētu ietekmēt viendzimuma pāru attiecību skatīšana un mainīšana? Turklāt viņiem liekas, ka mīlestība ir tā, kam būtu jāseko. Tāpēc, ja kāds kādu mīl, kāpēc lai tie nebūtu kopā?

Un tomēr tas nav tik vienkārši. Tā tikai liekas, ka ģimenes un laulības jautājumu pārdefinēšana, likumīga pārkārtošana nemainīs lietas ikvienam. Malā varētu pat nolikt to, ka turpmāk valsts iestādēm būs lielākas izmaksas, jo dažādu ģimenes lietu kārtošana būs vēl sarežģītāka. Dažādās izmaksas ir pakārtotas, tās tik tiešām var nejust. Kad, skaidrojot nepieciešamību pēc dažādām valsts attieksmēm pret ģimeni un laulību, sāks bērniem stāstīt lietas, par kurām viņu vecumā viņiem vēl nebūtu jāuztraucas, tas sāks skart arī vecākus. Kad pusaudžus viņu tīņu dullumā nevis mēģinās vest pie prāta, bet bāzīs tiem galvā visādas nepārbaudītas filozofijas, tad tas skars arī vecākus.

Vissliktākais visā šajā jezgā ir tas, ka tik saldi skaistais vārds “mīlestība” šeit tiek lietots gana destruktīvi. Proti, te nav runa par mīlestību, ar kuru cilvēks kalpo otram, jo tā mīlestība šodien nav populāra. Te ir runa par mīlestību, kas vēlas visu patīkamo saņemt no otra, mīlestības objektu izkalpināt. Vairāk izklausās pēc vampīra asinssūcēja, nevis donora, ne tā?

Kāpēc kādreiz ģimene bija pašsaprotama lieta un par to neradās nekādi jautājumi? Tāpēc, ka cilvēki bija daudz vienkāršāki. Mums gan nepatīk būt vienkāršiem, laiki taču ir mainījušies. Tomēr dažas lietas ir tik grūtas, ka tās var uzturēt tikai tad, ja tās ir pēc iespējas vienkāršākas. Kādreiz cilvēki mācījās par laulības dzīvi no tēva, kurš bija darbos, un mājās esošās mātes. Protams, ne vienmēr viss bija pareizi un priekšzīmīgi, bet vismaz to cilvēki bija sapratuši līdz kaulu smadzenēm, ka tikai ar sūru un grūtu darbu ir panākams labs rezultāts. Arī laulībā.

Vēl pirms dažiem desmitiem gadu, apzinoties, ka ģimenē, kur abi vecāki strādā, bērnam ir nepieciešams šo gudrību mācīties kaut vai skolā, bija nodarbības, kurās skolēni mācījās risināt ģimenes problēmas. Var jau pasmieties par šādām nodarbībām, bet cik daudz vecāku var kaut ko dot saviem bērniem, ja visa ģimene darbdienā ir kopā kādu stundu no rīta un kādas trīs stundas vakarā? Pārējais laiks paiet ārpus mājas, tālu citam no cita. Un vēl jau laiku nozog visādi “ekrāni”, kuros sazin kas tiek rādīts un reklamēts.

Te jau vairs nav runa par sniega bumbu, bet par lavīnu, kas katru, kurš to neņem nopietni, savā spēkā samaļ.

Kā pārlaist sniega vētru

Protams, taisnība ir tiem, kas teic, ka ģimenes jau šobrīd ir daudz cietušas un problēmu plosītas. Bet vai tiešām palīdzēs vēl viens oficiāls ģimenes dalīšanas veids? Vai pareizāk nav saprast, ka ģimene ir kā virtuves galds, kas visu laiku ir jākopj, nevis Bībele, kas neaiztikta stāv uz plaukta, pat tipogrāfijas smarža tajā ir saglabājusies? Patiesību sakot, arī Bībele nav tā grāmata, kurai vispareizāk ir krāt putekļus, bet ne jau par to šoreiz ir stāsts. Es tikai vēlējos vērst lasītāja uzmanību uz to, ka pagājušā gada Satversmes tiesas spriedums par tēva pabalsta piešķiršanu mātes dzimumpartnerei ir lēmums, kas ietekmēs visus. Vai visiem tas patiks? Vēl vairāk – vai tev tas patiks?

Tāpēc ir labi, ka ir iesniegta iniciatīva Satversmes 110. panta precizēšanai, lai mūsu likumos arvien būtu nostiprināta vienkārša skaidrība par to, kas ir laulība un kas ir ģimene. Ne PRET kādu, bet PAR laulību un ģimeni, lai nākamajām paaudzēm varam atstāt mūsu zemi sakārtotāku, nekā saņēmām.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.