Ģirts Forands Ādažos: Ugunsdzēsēja glābēja profesija ir aicinājums ^{Apriņķis.lv}

– Kādreiz bērniem visiekārojamākās profesijas bija policists un ugunsdzēsējs. Par ko tu bērnībā gribēji kļūt?

– Mans tētis un vectēvs arī bija ugunsdzēsēji, tāpēc bērnībā bieži gāju uz ugunsdzēsības daļu un kāpelēju pa mašīnām, bet tolaik intereses par šo profesiju man nebija. Mani vairāk interesēja kļūt par pilotu vai lielas mašīnas vadītāju.

– Interese par ugunsdzēsības un glābšanas dienestu parādījās vēlāk?

– Kad pabeidzu vidusskolu, bija ieteikums no ģimenes pamēģināt šo profesiju. Pamēģināju, un tagad mans stāžs dienestā ir jau divdesmit viens gads. Pēc skolas absolvēšanas iestājos Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā, apguvu amatu un sāku sevi attīstīt šajā virzienā.

– Vai atceries pirmo izsaukumu?

– Nokļuvu ugunsdzēsības daļā, kas brauc uz ceļu satiksmes negadījumiem. Pirmajā izsaukumā devāmies uz smagu avāriju, kur diemžēl bija gājis bojā cilvēks. Taču tas man palīdzēja saprast, kā tam visam tikt pāri. Pirmā pieredze man deva nopietnu rūdījumu turpmākajām gaitām profesijā.

– Vai tavi bērni arī izrāda interesi par ugunsdzēsēja un glābēja profesiju?

– Jā, gan dēls, gan meita ik palaikam atnāk pie manis paskatīties, kā izskatās tehnika, interesējas, kā man iet darbā. Nevaru pateikt, vai viņi nākotnē būs ugunsdzēsēji, – tā būs viņu izvēle. Mana sieva arī ir ienākusi dienestā, šobrīd viņa strādā resursu un zvanu centrā, kas apkalpo zvanus uz vienoto tālruņa numuru 112, koordinē resursus un izsūta uz notikuma vietām tehniku.

– Vai sieva dienestā nokļuva tavā ietekmē?

– Viņa nolēma pamēģināt jau tad, kad es biju dienestā. Mēs noteikti neiepazināmies koledžā. (Smejas.)

– Kā tu kopumā vērtē interesi par ugunsdzēsēja glābēja profesiju mūsdienās?

– Interese jauniešiem ir. Reizēm viņus no profesijas attur atalgojums, kas varētu būt lielāks, taču tiem, kuri vēlas kļūt par ugunsdzēsējiem, tas ir aicinājums – glābt cilvēkus, palīdzēt viņiem. Jābūt vēlmei to darīt. Tā nav parasta, taču prestiža profesija. Izjūtam, ka sabiedrība mums uzticas. Uzticība jānopelna ar darbu, tāpēc cenšamies nepievilt.

– Ar ko jārēķinās jaunietim, kurš nolēmis kļūt par ugunsdzēsēju?

– Ir normatīvie akti, kas nosaka dažādas prasības: ir jāiziet komisija, jāpārbauda fiziskā sagatavotība, jāizpilda dažādi normatīvi. Sākot dienesta gaitas, sākumā vēl ir atkāpšanās ceļš – desmit dienas ir iespēja saprast, kas šī ir par profesiju un to vēlos turpināt. Protams, uzreiz neviens netiks sūtīts kādā bīstamajā zonā, taču būs iespēja pavērot notiekošo no cita līmeņa. Pēc sešiem mēnešiem, izturot pārbaudes laiku, cilvēks kļūst par pilntiesīgu ugunsdzēsēju glābēju. Pirmajos trīs mēnešos ir jāapgūst ugunsdrošības un ugunsdzēsības programma koledžā, vēl trīs mēneši ir prakse darbavietā. Šajā laikā gan pats pretendents saprot, vai viņš ir īstajā vietā, gan arī komandieris izvērtē, vai cilvēks ir gatavs darīt šo darbu.

– Ir daudz tādu, kas pārdomā?

– Pirmajās desmit dienas jaunieši redz dienestu no iekšienes, un šajā laikā viņi saprot, vai vēlas to turpināt un tālāk doties uz apmācību, vai tomēr vajag pamēģināt spēkus citā jomā. Tāpat kā visos dienestos, arī šeit ir jaunieši, kas nav fiziski tik attīstīti. Reizēm pieviļ tas, ka cilvēks vienkārši nav spējīgs nokārtot normatīvus. Protams, mēs sakām, ka var uzlabot savu fizisko sagatavotību un nākt pēc pāris mēnešiem mēģināt vēlreiz. Ir gadījumi, kad cilvēks ļoti vēlas kļūt par ugunsdzēsēju, uzlabo savu kondīciju, atgriežas un nokārto normatīvus.

– Dienestā esi pavadījis jau vairāk nekā divdesmit gadus. Kas šajā profesijā ir izaicinošākais?

– Dienests ir mans aicinājums – palīdzēt cilvēkiem, novērst bīstamas situācijas. Katrs izsaukums ir atšķirīgs, tie nav vienādi. Nekad nevar zināt, kāda izvērtīsies situācija, jābūt gatavam uz pilnīgi visu. Ir gan mierīgas, gan ne tik mierīgas dežūras. Ja intensīvi nostrādāta visa nakts, pēc tam ir grūtāk atslēgties no iespaidiem.

– Ikdiena var būt ļoti daudzveidīga, ņemot vērā, ka ne tikai dzēšat ugunsgrēkus, bet arī glābjat cilvēkus.

– Tieši tā. Ir gan nelieli un lieli ugunsgrēki, gan dažādi glābšanas darbi – satiksmes negadījumos, glābšanā uz ūdens vai cilvēku meklēšanā mežā. Ne vienmēr iznākums ir pozitīvs, reizēm vairs nespējam palīdzēt. Psiholoģiski tas nav viegli, jo apkārt var būt arī cietušā tuvinieki, draugi vai ģimene, kuri ieradušies notikuma vietā. Tas nav vienkārši, bet ir arī pozitīvās puses – pēc veiksmīgi veiktiem glābšanas darbiem maiņu var noslēgt ar gandarījuma sajūtu.

– Cik bieži tev pašam nākas sastapties ar veselībai vai dzīvībai bīstamām situācijām?

– Principā tas var notikt katrā dežūrmaiņā, taču mums arī ir savas iekšējās kārtības noteikumi – ko mēs drīkstam darīt, ko ne, un kas ir jādara, lai mēs maksimāli novērstu šos riskus. Ja dienestā ir jauns darbinieks, tad bīstamajā zonā viņš dosies tikai kopā ar pieredzējušu kolēģi. Jebkurā ugunsgrēkā var notikt neplānota situācijas attīstība, uzliesmot kādas vielas vai sprāgt gāzes balons. Līdzīgi ir glābšanas darbos, kur var būt kaut kādas stihijas, kas turpina attīstīties. Katrs darbinieks tiek aicināts pārdomāt riskus. Notikuma vietā riskus izvērtē komandieris, kurš nosaka, cik tālu drīkstam iet un kas ir jādara, lai neciestu dienesta darbinieki.

– Kādi bijuši interesantākie gadījumi tava dienesta laikā?

– Ir bijuši lieli un nopietni ugunsgrēki, kur, neskatoties uz aizsargtērpu un ekipējumu, jūti karstumu, kas ir lielāks nekā pirtī. Interesanti ir glābšanas darbi mežā, kur tagad varam izmantot dronu tehnoloģijas, kas palīdz arī pazudušu cilvēku meklēšanā. Dienests attīstās, ekipējums un iespējas uzlabojas. Salīdzinot ar laiku pirms divdesmit gadiem, daudz kas ir mainījies, aprīkojumā daudzas lietas nākušas klāt.

– Modernās tehnoloģijas, no vienas puses, atvieglo darbu, no otras – padara dienestu interesantāku.

– Jā, arī daudzas lietas ir jāapgūst. Tie, kas ir dienestā, ir mērķtiecīgi un gatavi attīstīties, pilnveidojot savas zināšanas. Jebkuras tehnoloģijas uzlabo mūsu darba kvalitāti, ļaujot reaģēt ātrāk un kvalitatīvāk.

– Vai dienestā ir bijuši gadījumi, kurus var izskaidrot kā brīnumu, laimīgu gadījumu vai kādu augstāku spēku iesaisti?

– Reizēm ugunsgrēkos cilvēki ir izglābti no tādas bīstamās zonas, kad šķitis, ka nevarēs izglābt, bet kaut kādā mistiskā veidā tas tomēr ir izdevies. Arī glābšanas darbos ir bijušas situācijas, kad izdevies cilvēku dabūt laukā no ūdens, sniegt pirmo palīdzību, atdzīvināt un nodot mediķu rokās. Meklējot pazudušus cilvēkus, reizēm viņi tiek atrasti pēc pāris dienām, kad jau šķiet, ka nebūs pozitīvs rezultāts, tomēr cilvēks ir izdzīvojis un sagaidījis palīdzību.

– Kā tu atslēdzies un atpūties pēc nogurdinošām maiņām?

– Cenšos pavadīt laiku ar ģimeni tepat Ādažu novadā, kur mēs dzīvojam. Mums visapkārt ir skaista daba, tāpēc mēdzam doties izbraucienos ar velosipēdiem, pastaigāties, pabraukāt ar laivu gan pa tuvumā esošajiem ezeriem, gan Gauju. Reizēm sarīkojam kādu pikniku pie dabas vai kopā ar bērniem pamakšķerējam. Prieku sagādā laiks pie dabas un ģimenes lokā. Viens no maniem hobijiem ir drona pilotēšana un aerofotogrāfiju uzņemšana. Tas ir mijiedarbībā ar dienestu – hobija attīstīšana palīdz veiksmīgāk dronu izmantot arī darbā. Piemēram, meža ugunsgrēka gadījumā var sekot līdzi tam, kā notiek tā attīstība, un labāk koordinēt darbus.

– Ādažu novadā ilgi gaidīts notikums ir pagaidu depo atklāšana. Ar kādām sajūtām tu pats kā struktūrvienības vadītājs to sagaidi?

– Sajūtas ir patīkamas, taču priekšā ir daudz izaicinājumu, lai es varētu nodrošināt savas struktūrvienības darbu, kvalitatīvus darba apstākļus saviem darbiniekiem. Priecājos, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam sadarbībā ar Ādažu novada pašvaldību ir radusies iespēja šo depo atvērt. Gaidām arī lielā depo atvēršanu pēc diviem gadiem, kad būs vairāk cilvēku un tehnikas vienību. Divu gadu laikā ir divi lieli projekti. Man ir gods būt klātesošam depo izveidē. Esmu pieņēmis šo izaicinājumu, jo uzskatu, ka es to spēju.

– Cik liela būs tava komanda?

– Kopumā aptuveni divpadsmit cilvēku un viena tehnikas vienība, bet ar domu nākotnē augt lielākiem. Šobrīd nevaram uzņemt vairāk cilvēku, jo tagad jāsāk strādāt un jānostiprina sava komanda, bet pavasarī noteikti aicināsim interesentus, kas vēlas kļūt par ugunsdzēsējiem, apmācīsim viņus. Maiņā būs trīs cilvēki – tas ir minimums, kas nepieciešams, lai kvalitatīvi veiktu pirmās darbības notikuma vietā un tad jau sagaidītu palīdzību no Rīgas vai Saulkrastiem. Ja ugunsgrēks tiek pamanīts laikus, tad šie cilvēki spēs to arī likvidēt. Katra minūte ugunsgrēkā ir svarīga.

Lai arī ugunsdrošības noteikumos tiek norādīts, ka jābūt dūmu detektoram, tie joprojām nav katrā mājā. Protams, kopš noteikumu stāšanās spēkā ir uzlabojumi, mēs biežāk ierodamies uz ugunsgrēkiem to sākuma stadijā, kad to ir iespējams likvidēt nelielā platībā.

– Tātad tie novadnieki, kurus interesē ugunsdzēsēja glābēja darbs, pavasarī var gaidīt informāciju par vakancēm dienestā?

– Jā, sadarbībā ar pašvaldību informēsim iedzīvotājus par šādu iespēju. Informāciju par vakancēm publicēsim vairākos kanālos. Cilvēkiem, kas dzīvo Ādažos, tas noteikti būs interesantāk un saistošāk nekā kādam, kurš dzīvo Rīgā.

– Kas tavā darbā rada vislielāko pievienoto vērtību?

– Gandarījumu sniedz tas, ka darbs ir izdevies. Patīkami ir arī tad, ja pēc notikuma kāds pasaka: "Vīri, paldies! Jūs to izdarījāt." Mēs riskējam ar savu dzīvību un palīdzam jebkurā gadījumā, taču pateicība un darba novērtējums no cilvēku puses vienmēr ir patīkams. Ir bijuši gadījumi, kad uzreiz varbūt nav bijusi iespēja pateikties, bet pēc tam cilvēki atnākuši uz mūsu ugunsdzēsības daļu un pateikuši paldies par mūsu darbu. Mūsdienās to dara biežāk nekā agrāk.