Māris Zanders. 9.maijs un skolas Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Vērtējot to Latvijas sabiedrības daļu, kas uzskata par nepieciešamu svinēt 9.maiju Pārdaugavā, ir iegājies teikt, ka vecāko paaudzi tāpat nevarēs pārliecināt, jo tai ir pārāk nostiprinājusies konkrēta interpretācija par vēsturi un pasauli, turklāt tā arī visaktīvāk patērē Krievijas propagandas TV. Dažkārt pat izskanējušas mazliet “melnas” cerības, ka, šai paaudzei objektīvu iemeslu dēļ mainot matērijas formu uz citu, situācija ar integrāciju Latvijā uzlabosies.
Labi. Tomēr tad ir jautājums: kā izskaidrot gados jaunu cilvēku līdzdarbošanos 9. maijā? Tie ir cilvēki, kas, pirmkārt, ir gājuši skolā jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, un, otrkārt, vispār esot vairāk ceļojuši, pasauli redzējuši utt.
Formulēšu citādi. Rodas iespaids, ka vismaz lielai daļai gados jauno cittautiešu Latvijā izpratne par vēsturi daudz neatšķiras no viņu paaudzes Krievijā. Pēdējo gadu laikā tapušās socioloģiskās aptaujas nav lielas jēgas apskatīt (totalitārās valstīs ir “aptaujas”, bet ne aptaujas), tādēļ kā piemēru minēšu 2017.gadā veiktu aptauju Krievijas studentu (!) vidē. 69,2 procenti aptaujāto par svarīgāko notikumu vēsturē uzskata “PSRS uzsvaru Lielajā Tēvijas karā”, ar 26,7 procentiem seko “PSRS sabrukums”, un pat vismaz teorētiski cilvēkam Krievijā būtiskā “Krievijas kristīšana” ir tālajā trešajā vietā ar 20,5 procentiem.
Ja neņemam vērā šo trešo, šķiet, pirmie divi notikumi tieši tāpat ir topā jaunajai un vidējai cittautiešu paaudzei (labi, būsim korekti – būtiskai tās daļai) arī Latvijā. Tāpat kā vēl cits aspekts šajā Krievijā veiktajā pētījumā – proti, ja runa ir par tēliem, jēdzieniem, ar ko viņiem saistās vēsture, tad pārliecinošs līderis ar 78,7 procentiem ir “karš”.
Šajā aptaujā parādās vēl kāds interesants aspekts: ņemot vērā jaunās paaudzes īpatnības informācijas iegūšanas veidā un meklējamo tēmu izvēlē vispār, var secināt, ka noteicošo lomu jaunās paaudzes priekšstatos par vēsturi veido tieši skolā mācītais. Tātad, ja mēs runājam par paralēlēm, tad neizbēgams ir jautājums arī par šo paralēli: ko, sasodīts, mazākumtautībām māca Latvijas Republikas izglītības iestādēs?
Skaidrs, ka ir valsts apstiprinātas programmas un to saturs. Tāpat skaidrs, ka jauno cilvēku priekšstatus ietekmē arī ģimene un citi informācijas avoti. Tomēr vismaz teorētiski skolai pedagogu personā vajadzētu piedāvāt alternatīvu skatījumu, kas kaut vedinātu sākt apšaubīt murgainākās idejas, kas uzsūktas ierastajā vidē. Runājot skaidru valodu, rodas daži nepatīkami jautājumi skolotājiem un skolu direktoriem. Saeimā kontekstā ar grozījumiem Izglītības likumā daļa opozīcijas deputātu atkal čīkst par, viņuprāt, pārāk strauju pāreju uz valsts valodu tā sauktajās mazākumtautību skolās.
Šīs vaimanas, protams, ir blēņas, tomēr skaidrs, manuprāt, ir arī tas, ka nepietiek ar valsts valodas lietošanu, ja skolā ir Latvijas Republikai un latviešiem naidīga vai noniecinoša vide. Šis nav gluži pārmetums Izglītības ministrijai un pašvaldībām, jo, kā saka, katram (pedagogam) blakus neizstāvēsi.
Nav arī jēgas lolot cerības par reālu un visaptverošu cittautiešu jaunās paaudzes integrāciju – tādas nav arī citās valstīs. Tomēr vajadzētu vismaz panākt to, lai šīs grupas Latvijā nav tikpat nozombētas kā vienaudži Krievijā.