Varbūt labāk paklusēt!? 14.jūnijs un Latvija – pagātne, tagadne un nākotne ^{Apriņķis.lv}

Tas gan tā nav vienmēr. Reizēm paklusēšana ir kļūda, ārkārtīgi nopietna kļūda. Un no klusēšanas izriet daudz lielākas problēmas, pat ja klusēšana ir bijusi ar vislabākajiem nodomiem.

Daudzus uztrauc arī runāšana, jo ir novērots, ka situācijās, kad prasās runāšana, sanāk pateikt ko ne tā. Arī nepatīkami. Tomēr pats fakts par savas balss pievienošanu kādā nozīmīgā lietā nereti atsver visas iespējamās negatīvās šādā brīdī sacīta pārsteidzīga vārda sekas. Klusēšana ir nepareiza izvēle arī par 1941.gada 14.jūnija deportāciju patiesību, okupāciju un šībrīža situāciju Ukrainā. Manuprāt, tā ir nepareiza izvēle arī par iestāšanos par Dieva dotu jeb dabisku laulību, par kuru šobrīd tiek vākti paraksti referendumam.

Kārlis Goppers, par patiesību mirušais

1940.gada 17.jūnijā Rīgā ienāca padomju armija. Gribas domāt, ka izvēle nepretoties bija balstīta labā cerībā pasargāt tautu no liela posta un ciešanām. Tātad it kā ir laba nolūka attaisnojums. Pat ja tā, tagad, ar vēstures perspektīvu raugoties, mēs zinām – tā bija kļūda. Ienākušais ienaidnieks nebija noskaņots pat tikai uz konstruktīvu darbību, kur nu vēl uz žēlastību. Jau pavisam drīz sākās Latvijas izlaupīšana un cilvēku vajāšanas, kas kulminēja 1941.gada 14.jūnijā.

Par pirmajiem upuriem tika izraudzīti, mūsdienu valodā izsakoties, sabiedrības līderi. Kārlis Goppers bija viens no okupācijas režīma vislielākajiem ienaidniekiem – dievbijīgs, allaž godīgs un atbildīgs, ģimenes cilvēks, karavīrs un savas valsts patriots. Viņš bija daudz darījis Latvijas labā, lai tā būtu labāka vieta zem saules. Viņa sakropļoto līķi atrada pēc jau citas okupācijas varas – nacistu – ienākšanas, kad varēja sākt meklēt čekas nomocītos un nogalinātos.

Vai man ir tiesības klusēt par Kārli Gopperi, taisnības dēļ nomocīto, upuri, kura vaina bija tā, ka viņš mīlēja savu valsti un strādāja tās uzplaukšanai?

Gunārs Astra, par patiesību mirušais

Okupācijas gadu gaitā lielākā daļa tautas samierinājās. Otrā pasaules kara zalves norima 1945.gada maijā, cilvēki varēja atgriezties pie ikdienas ritma. Tiesa, ikdienas ritms bija par dārgu cenu – brīvību, bet vairums to bija gatavs maksāt. Latviju ne tikai bija pārņēmusi sveša valsts, kas uzspieda savu valodu un vērtības, bet arī komunistiskais režīms, kas solīja utopiju, par kuru visvairāk bija jāmaksā sistēmas ienaidniekiem. Jau no pirmajiem komunistiskās diktatūras pastāvēšanas gadiem samiernieciskais vairums gāja savās ikdienas gaitās, bet brīvību mīlošais mazākums tika vajāts un bija spiests uzupurēt tik daudz no citiem pieejamās ikdienas gaitas.

Negribu nevienam pārmest, jo viņiem noteikti bija labi nodomi un maksa par brīvību bija ievērojama. Daudzi, kas centās tomēr cīnīties, salūza. Gunārs Astra nesalūza. Viņš nesamierināmi iestājās pret svešo okupāciju, un par to piedzīvoja vajāšanas, lai Latvija kļūtu brīva, par labāku vietu zem saules. Par savām tiesībām paust patiesību Gunārs Astra maksāja dārgu maksu, viņu vajāja un beigās arī nogalināja.

Viena no lielākajām dāvanām, kuras Gunārs Astra ir atstājis savai tautai un valstij ir viņa pēdējais vārds teju pirms četriem gadu desmitiem okupācijas tiesas priekšā. Arī viņam pateicoties, šodien Latvija ir brīva, tā nav pazudusi no kartes, nav izšķīdinātam, un Latvija jau tagad ir labāka vieta zem saules, nekā bija Gunāra Astras laikā.

Vai man ir tiesības klusēt par Gunāru Astru, taisnības dēļ vajāto, cietumnieku, kura vaina bija tā, ka viņš mīlēja savu valsti un strādāja tās uzplaukšanai?

Mariupoles aizstāvis, par patiesību mirušais

Nu jau ceturto mēnesi turpinās Krievijas iesāktais karš pret Ukrainu. Tas nav karš, kurā sadurtos divu agresīvu valstu intereses, bet gan – Krievijas nodevīgs uzbrukums tautai un valstij, kuru tik ilgus gadus paši ir saukuši par “brāļu tautu”. Kara upuru skaitā ir daudz, pārlieku daudz labu cilvēku, kuriem bija vēl dzīvot, kuriem vēl bija radīt un pilnveidot, padarīt šo Dieva doto pasauli par skaistāku un labāku vietu man un ikvienam citam. Bet nu, viņu dzīvi ir aprāvis krievu artilērijas lādiņš vai aviācijas bumba.

Vai man ir tiesības klusēt par Mariupoles un katras citas zem netaisna kara ieroča nonākušas vietas Ukrainā kritušo karavīru vai nogalināto civiliedzīvotāju, taisnības dēļ zaudējušu dzīvību, varoni, kura vaina bija tā, ka viņš mīlēja savu valsti un strādāja tās uzplaukšanai?

Man var vienmēr nebūt pareizo vārdu, ko pateikt. Man var vienmēr nebūt izpratnes par notikumu traģiskumu, bet, ja es klusēšu, ja es no savas puses neieņemšu aktīvu nostāju, kas tad es esmu par Latvijas patriotu un vienkārši cilvēku!?

Tieši tāpat es redzu pagājušā gada vasarā uzsākto aktīvistu akciju, savākt parakstus referendumam par Satversmes 110. panta koriģēšanu, lai pasargātu ģimenes pamatu – laulību, vienas sievas un viena vīra veidotu ģimeni. Tas ir darbs manas Dzimtenes labad, lai mana Tēvija neizmirtu, lai nepazustu no kartes.

Parakstu vākšana vēl turpināsies līdz jūlija beigām. Uz šo brīdi, vairāk kā desmit mēnešu laikā, ir savākti pāri par 30 % nepieciešamo parakstu. Tas ir daudz ir par maz. Manuprāt, vairums Latvijas iedzīvotāju, mūsu tautiešu būtu ar mieru parakstīties šinī sagatavošanās darbā, kā arī pašā referendumā atbalstīt ģimeni. Bet kaut kādu iemeslu dēļ viņi to nav izdarījuši. Noteikti, šinī brīdī viņi ir paklusējuši kāda laba iemesla dēļ. Tā kovida laikā varēja aizbildināties ar ierobežojumiem, pavasarī varēja aizbildināties ar darbiem mazdārziņā... lai arī kādi būtu iemesli, bet vai tie ir pamatoti savas pilsoniskās nostājas nepasacīšanai, klusēšanai, kad vajag atbildēt, kad vajag paust savu nostāju?

Ir pilnīgi saprotams, ka ne jau visiem ir prasme veidot labi pamatotus argumentus savas nostājas aizstāvībai. Nav arī nekāds pārsteigums, ka ir cilvēki, kuri labāk balso ar kājām, nevis kaut ko plaši un gari runā. Tomēr šeit taču viss ir jau sagatavots, turklāt gana labi un rūpīgi sagatavots, lai nosargātu ģimeni – kaut ko tādu, par ko ir vērts parūpēties katram no mums!?

Tik daudz šajā reizē par mūsu vecāku un vecvecāku piedzīvoto Latvijas pagātni un mums blakus esošo drausmīgo tagadni Ukrainā. Vai mums ir tiesības par ģimenes pamatu stiprināšanu Latvijā klusēt pat tad, ja kādam līdzās esošajam tas rada neērtumu, varētu nepatikt? Kāda ir nākotne, kuru mēs gatavojam ar klusēšanu tik svarīgā jautājumā, jautājumā par ģimeni? Neklusējam, kad ir jāpasaka savs vārds, kad jānobalso. Klusēt varēsim tajās situācijās, kad tas ir labāk, bet šī tāda nav. Nobalso jau tagad, par laulībā balstītu ģimeni, par Latvijas nākotni.