Māris Zanders. Par valodu jārunā ne tikai skolu kontekstā Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - arhīvs
Saeimas 9.jūnija sēdē, debatējot par grozījumiem Vispārējās izglītības likumā (atgādināšu, ka tie nosaka pilnīgu pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā tuvāko gadu laikā), deputāts Aleksandrs Kiršteins noradīja: “Valoda nosaka domāšanas veidu, tā nav tāda, saprotiet, nevainīga divu vai trīs valodu līdzāspastāvēšana.” (Citēts no sēdes stenogrammas.)
Nezinu, vai politiķis to pats apzinās, bet viņa teiktais skar arī no akadēmiskā viedokļa ļoti interesantu diskusiju, kurai turklāt ir cienījami gara vēsture. Proti, jau 18. un 19. gadsimta mijā gan franču rakstniece Žermēna de Stāla, gan vācu filologs Jākobs Grimms (jā, viens no brāļiem Grimmiem) mēģināja formulēt, ko “dienvidnieku” un “ziemeļnieku” literatūras – tātad arī valodas – saka par konkrētu nāciju raksturu (“ziemeļnieku” melanholiskums, nopietnība, vīrišķība iepretī “dienvidnieku” dzīvespriekam, juteklībai, vieglprātībai). Ja šādi valodas un domāšanas veida saistības raksturojumi mūsdienās šķiet pavirši un netaisnīgi, tas nenozīmē, ka šī saistība netiek pētīta un apspriesta joprojām.
Piemēram, “The Economist” šā gada 4. jūnija numurā lasāma interesanta analīze par to, ko par kādas sabiedrības pasaules uztveri mums var pastāstīt tas, cik izvērsti ir apzīmējumi dažādām radniecības pakāpēm un statusiem. Piemēram, Rietumos mēs labi iztiekam ar vārdu salikumu “vecākais brālis” vai “jaunākā māsa”, neveidojot speciālus vārdus, kas noradītu uz cilvēka “vecākumu” vai otrādi. Savukārt sabiedrībās, piemēram, Ķīnas, kur hierarhijām ir lielāka nozīme, šī vēlme ļoti precīzi definēt konkrētā cilvēka statusu parādās arī valodā.
Protams, visbiežāk šādi minējumi ir tikai minējumi, un velti meklēt jēgu vai zemtekstus tur, kur tādu nav. Piemēram, ar krievu kultūru saistītajās aprindās izsenis ir izprieca skaidrot, kādēļ krievu valodā jēdzienam “patiesība” ir divi apzīmējumi – pravda un istina. Esmu lasījis apgalvojumus, ka šāds nošķīrums esot zīmīgs, proti, istina ir pārlaicīga, augstāka patiesība, un tas arī nozīmējot, ka cilvēks var rīkoties slikti (ti ne prav – ‘tev nav taisnība’), bet tas nekas, jo viņa pusē ir istina. Kā saka, morālais relatīvisms valodā un laikam jau arī praksē.
Nezinu, cik korektas ir šādas hipotēzes, tomēr, kā dažkārt saka, kaut kas tajā visā ir. Latvieši tiek uzskatīti (un mēs paši sevi tā nereti vērtējam) par komunikācijā atturīgu nāciju. Iespējams, tas izpaužas arī “tu” un “jūs” lietošanā – kāda aptauja liecina, ka vairāk nekā 80% cilvēku nepatīk, ja svešinieks pie viņiem vēršas ar “tu” bez iepriekšējas vienošanās (citēts no krājuma “Latviešu lingvistiskā attieksme”).
Īsi sakot, šī ir tā reize, kad bieži uz pārāk kategoriskiem (manuprāt) apgalvojumiem sliecīgajam Kiršteinam neko pārmest nevar. Tostarp par viņa ērcīgo “tā nav nevainīga līdzāspastāvēšana”. Tomēr man šķiet būtiski veikt arī zināmu “pašrevīziju” – skatīties, kā attīstās latviešu valoda un ko šīs tendences liecina, iespējams, par mums pašiem.
Noslēgumā mazliet nenopietns (bet varbūt nemaz tik nenopietns) piemērs: valodas lietojumā pēdējo gadu laikā ļoti bieži parādās jēdzieni, kas saistīti ar cilvēka seksualitāti. Piemēram, “impotence” tiek pieminēta daudz un visos iespējamos kontekstos. Tas, kas vēl salīdzinoši nesen tika lietots vai nu specifiski zinātniskā saziņā, vai arī šaurā savējo lokā, nu brīvi gozējas publisko izteikumu telpā. Nez, par ko tas liecina?