Pāvils Brūvers. Tautas mācības stundas ^{Apriņķis.lv}

Par ciešanām mums atgādina 23.augusts – Staļinisma un nacisma upuru atceres diena. Tā bija diena 1939.gadā, kad divi tirāni – Staļins un Hitlers – sadalīja Eiropu, radot neiedomājamas ciešanas un postu gan mūsu, gan daudzām citām tautām. Domāju, ka šajā dienā būtu jāpiemin ne vien staļinisma, bet arī putinisma upuri, kas ir tūkstošiem un kuru skaits joprojām aug gan Ukrainā, gan arī citur pasaulē, kur Putina režīma nežēlīgās rīcības dēļ bada nāvei ir pakļauti miljoniem cilvēku, nesaņemot labības sūtījumus no Ukrainas.

Dievs ukraiņu tautai ir devis daudz varoņu, un tā ir garantija, ka Ukraina nepadosies un gala iznākums, lai arī caur ciešanām, būs svētība. Dieva vārds saka: “Svētīga tā tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu, tie ļaudis, ko Viņš sev izredzējis par īpašumu!”

Arī mūsu tauta ir piedzīvojusi gan kritienus, gan izaugsmi, bet tautas grūtākajos brīžos Dievs aizvien sūtījis īpašus ļaudis, lai mums palīdzētu, lai mūs uzturētu pie dzīvības un lai pēc katras krišanas mēs no jauna celtos stiprināti. Šajā mēnesī ir kāda sena nozīmīga, bet lielākoties piemirsta piemiņas diena. Brīdī, kad latviešu zemnieki Vidzemē cieta vislielāko apspiestību un bija padarīti pilnīgi beztiesīgi, no Hernhūtes ieradās misionāri un 1738.gada 23.augustā Valmiermuižā atvēra pirmo skolotāju semināru, kurā tika izglītoti latviešu jaunieši, lai viņi varētu kļūt par zemnieku skolu skolotājiem, dodot izglītību zemnieku bērniem. Ar to aizsākās mūsu tautas elites izaugsme, radot jaunu garīgu un nacionālu pacēlumu tautā.

Augustā mēs atzīmējam vēl kādu nozīmīgu piemiņas dienu – pirmā latviešu luterāņu bīskapa Kārļa Irbes 160.dzimšanas dienu. Viņš dzimis 1862.gada 7.augustā Gaiķu pagasta Lielsatiķu “Sīļos”. Četrus gadus pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas, 1922.gadā, viņš tika iesvētīts par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas bīskapu, paverot iespēju brīvi veidoties un attīstīties mūsu nacionālajai baznīcai, kas pēdējo 100 gadu laikā devusi daudzus izcilus teologus, mācītājus, misionārus un nesusi daudz svētību.

Viens izcils piemērs ir Kārļa Irbes meitas Annas Irbes misija Indijā, Tamilnādas apvidū Karunagarapuri ciemā. Tur ar mūsu baznīcas atbalstu 1933.gadā tika izveidots bērnunams, patversme atraitnēm, tika uzcelta skola, aptieka, tur varēja saņemt arī medicīnisko palīdzību. Tā bija pirmā mūsu baznīcas ārmisija, kas joprojām ir dzīva. Tur pastāv draudzes 11 ciemos, ir uzbūvēti astoņi dievnami, joprojām šīs misijas ietvaros darbojas patvēruma māja zēniem no nabadzīgas ģimenes.

Mācītājs Visvaldis Klīve par Annu Irbi raksta: “Vietējie iedzīvotāji viņu sauca par Rišī, kā indieši apzīmē svētos un gudros. Pretēji daudziem citiem misionāriem Anna Irbe dzīvoja līdzīgi vietējiem iedzīvotājiem – staigāja kailām kājām, viskarstākajā saulē gāja bez saulessarga, dienas laikā neko neēda, runāja tekoši tamilu valodā, strādāja dārzā un laukā, pati slauca bifeļus. Tajā pat laikā viņa kopa slimos.”

Paldies Dievam, mums ir vēl daudz tādu notikumu un stāstu, kas iedvesmo un no kā varam šodien mācīties. Gunārs Astra 1983.gadā padomju tiesas priekšā Rīgā savā “Pēdējā vārdā” teica šādus pravietiskus vārdus: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.”

 Lai Dievs dod, ka mēs šodien patiesi mācītos gan no iedvesmas pilnajiem notikumiem, gan arī no savām kļūdām un spētu izdarīt pareizās izvēles! Īpaši svarīgi tas ir tieši šobrīd, kad mums priekšā stāv atkal jauna nozīmīga izšķiršanās – Saeimas vēlēšanas.