Menu
 

Voldemārs Lauciņš. Baznīca – visnepieciešamākais Apriņķis.lv

  • Autors:  Voldemārs Lauciņš
Foto - pixabay.com Foto - pixabay.com

14. augustā vairākas mūsu baznīcas svinēja 1196. gadā mūžībā aizgājušā pirmā zināmā Latvijas misionāra Meinarda dienu. Liecības par kristiešiem pie mums atrastas jau pirms šī apustuļa, taču tikai ar viņa darbību mūsu zeme sāka iekļauties Eiropas kristīgajā civilizācijā, baznīcu nesaraujami saistot ar mūsu vēsturi. Par spīti tam, šodienas izteikumi liecina par sliktāku kristietības izpratni nekā jebkad agrāk. Gadiem ilgi neinformētību un klišejiskumu attaisnojām ar padomju laiku un no baznīcas atsvešinošo komunisma ideoloģiju. Tomēr arvien vairāk tas sāk likties nepamatoti. Jo, lai arī jau pirms trīsdesmit gadiem nomestā okupācijas pretbaznīcas ietekme ideoloģiski arvien ir jaušama, bieži vien greizos priekšstatus par baznīcu rada un uztur seklā paviršības kultūra, kurā futbola čempionāts un "dzeltenā" jeb tenku informācija par slavenībām liekas vissvarīgākās lietas.

Mēģināšu ieskicēt svarīgāko – īsam sabiedrības vairākuma ieskatam par baznīcu sekos tikpat īss baznīcas pašas izpratnes apkopojums ar atbildi, kāpēc zināt visnepieciešamāko par baznīcu noder.

Baznīca sabiedrības acīs

Vairumā latvieši baznīcai pēdējo reizi pievērsās deviņdesmito gadu sākumā, kad 1992. gadā teju 90% jaundzimušo tika kristīti. Īsu laiku par modes lietu kļuvusī baznīca nepaspēja atklāties dziļāk, veidojot tā laika baznīcēna paradoksu – būt ar baznīcu saistītam bija labi, bez spējas vienkāršā nepaplašinātā teikumā atbildēt, kāpēc.

Klišejisko vairuma attieksmi pret baznīcu raksturo izpratne par baznīcu un tas, kā par to runā. Vispirms – baznīca ir strikti privāta lieta, līdzīgi filatēlistu vai rokdarbu pulciņiem, kurai atvēlēta vieta kaut kur starp sociālo darbu un filozofiski – psiholoģiskas labsajūtas vietu. Kad nu kādam vēl tradicionāli sanāk kontakts ar baznīcu kristību, laulību un bēru reizēs, tas baznīcā skaita sekundes līdz neoficiālajai daļai.

Vairums attiecīgi par ticību un baznīcu publiski nerunā, tāpat kā par algu un citiem naudas jautājumiem, un mūk kā velns no krusta, kad pie durvīm vai uz ielas viņus uzrunā misionārs. Kad kāds tomēr uzdrīkstas aizstāvēt baznīcu, viņu nekavējoši cenšas atsēdināt ar visiem iedomājamajiem reliģijas grēkiem, kuru starpā dominē atpalicība (proti, dogmatisms). Savukārt kritizēt un izsmiet visu ar baznīcu un ticību saistīto allaž ir vietā. Varbūt kritika ir laba lieta, jo tikai labu runā vien par aizgājēju, tomēr diez vai ir sasniegums visbiežākā nolaišanās līdz kristietību neizprotoša viedokļa radītiem un zemas kvalitātes jokiem. Jā, bet kaut kā tā izprot reliģiskās brīvības parādīšanu...

Šo apkopojot, neizbrīna vairuma reakcija, baznīcai parādoties publiski vai, nedod dies’, kādā jautājumā iesaistoties diskusijā, – pieredzēti ir centieni smalkjūtīgi pāriet uz citu tematu, tomēr biežāk piedzīvota (gana dogmatiski!) skaļa aizrādīšana uz minētajiem baznīcas un ticīgo grēkiem.

Baznīca spogulī

Mūsu un visai kristīgajai civilizācijai allaž klātesošā baznīca – vēsturiski, politiski, socioloģiski un citādi izmērāma un pētāma – nav globāli viendabīga, daudzās pasaules baznīcas ir ļoti dažādas. Tas liedz vienkāršotu aprakstu un vēl neatbilstošāku dara mūsu sabiedrības klišejisko un gažām nepilnīgo izpratni. Kā baznīca pati sevi redz spogulī?

Patiesības labad jāteic, ka pastāv baznīcas, pārsvarā Rietumeiropā un Ziemeļamerikā, kuras pat mēģina ietilpināties iepriekš minētā mūsu vairuma atvēlētā baznīcas vietā. Tomēr mūsu zemē dominē tā sauktā konservatīvā flanga baznīcas, tuvākas vēsturiskajai baznīcai, tāpēc aprakstīšu tās, sākot ar atsauci uz jau pieminēto.

Baznīca, cilvēkam personīgi ejams garīgs ceļš, savā ziņā ir privāta. Tomēr privātums vien nav pietiekams cilvēka skatam kopumā, tāpēc baznīca cilvēku nesadala. Tā, bauslis «Nezodz!» nav vien privāta (baznīciska!) mācība, bet ietiecas publiskajā telpā. Cits jautājums, ka ticīgajiem ne vienmēr sekmējas ar šī un citu baušļu ievērošanu kā privāti, tā arī publiski. Par atpalicību tiek saukts baznīcas, kas ir arī šī laika bērns, vēsturiskais dziļums. Tā viegli neskrien līdzi laikam, kaut arī (un mūsdienās daudzus tas pārsteigs) brīžam ir bijusi gana progresīva, salīdzinot ar apkārtējo kultūru. Piemēram, baznīca arvien ļoti skaidri ir iestājusies par ģimeni. Ja antīkajā pasaulē tā nosodīja sieviešu izmantošanu viltus laulībās, tad šodien baznīca aizstāv abu Dieva dibinātās laulības pušu – sievas un vīra – tiesības. Te gan jāpiebilst, ka tā sauktais progress ir mainīgs, kamēr baznīca cenšas palikt arvien savā vietā. Arī mūsdienās pašsaprotamā izglītība (no skolas līdz universitātei) un sociālā aprūpe (no slimnīcām līdz dažādajām sociālajām aktivitātēm) tika baznīcas iesāktas, un laicīgā sabiedrība tās pārņēma salīdzinoši nesen, ko daudzi labprāt piemirst. Tomēr pūliņi pašiem un mudinājumi apkārtnei uzlabot esošo kārtību ir baznīcas interešu perifērija.

Baznīcas galvenais uzdevums ir ar divējādu ietekmi sakārtot attiecības starp svēto Dievu un, atbilstoši Bībelei, grēcīgo cilvēku. Pirmā, tūlītējā, var pat biedēt, jo kristiešiem patīkama un droša dzīve nav solīta. Vairums dzīvo labāk, jo Dieva pavēles balstās dabiskajā kārtībā (jeb otrādi) un to ievērošana dod praktisku labumu. Savukārt daļa kristiešu piedzīvo grūtības, viņi tiek izsmieti un vajāti. Lielākais uzsvars Dieva un cilvēka attiecību sakārtošanā skar dzīvi pēc nāves, kad, kā Bībeles Dievs sola, viss nenoslēdzas. Lai šīs lietas būtu kārtībā, konkrēti lēmumi jāpieņem jau šodien un šeit.

Mūžības perspektīva ievērojami niansē jebkuru cilvēciski izsveramu socioloģisku, juridisku vai psiholoģisku raksturlielumu, un baznīca spogulī izskatās krietni citādāk, nekā sabiedrības vairums baznīcā grib saskatīt. Tā, nesenajā kovidlaikā daudzi baznīcu strikti ierindoja privātajā regulējumā, ierobežojot līdzīgi koriem un dažādām biedrībām, kamēr baznīca pati iebilda, ka cilvēku laicīgās dzīvības un nāves un mūžīgās dzīvības jautājumi tiek risināti ne vien slimnīcās, bet arī draudzēs. Pretruna netika atrisināta un var atkal aktualizēties līdzīgā situācijā.

Vai baznīcas jautājums skar mani?

Lasītājs būs pamanījis, ka sabiedrības un baznīcas pašas izpratne par baznīcu ievērojami atšķiras. Uz to varētu norakstīt skopi apmeklētus svētdienas dievkalpojumus un, kādu saukli patapinot no komunisma ateistiskās propagandas, apgalvot, ka tādējādi progresīvā sabiedrībā baznīca ir vēsture. Tad ar saukli "Katram jau savs" un par baznīcas iešanu mazumā neuztraukties.

Tomēr kāds vērojums mani dara bažīgu. Pēdējais gadsimts, kad baznīcu visādi stūma ārā no sabiedrības, nav vairojis cilvēcību, baznīcas popularitātes kritumu piedzīvojušais 20. gadsimts ir nepārtrauktu necilvēcību un divu postošāko pasaules karu laiks. Turklāt laikā, kad modē nav baznīcas, cilvēki nav kļuvuši mazāk ticīgi. Par šo patiesību var pārliecināties katrs, kurš paskatīsies uz pēdējā laikā populāro kultūru – tajā nav faktiem un citām patiesībām pilns materiāls, bet modernas pasakas, kas tagad tiek sauktas par fantāziju, vai citāda izklaide.

Vēl trakāk – kad ticība Dievam iet mazumā, par ticības objektu kļūst kaut kas cits. Pretēji daudzu priekšstatiem, laicīguma pieaugums nemazina reliģijas klātbūtni, bet bez skaidri definēta reliģijas elementa sabiedrībā reliģisks kļūst citkārt nereliģiskais. Kas, piemēram? Politika, kurā sāk meklēt pestītājus (laimes lāčus).

Manuprāt, uzskaitītās bīstamības parāda, ka pareizu izpratni par baznīcu vajag. Vajag vismaz pamatlietās zināt, kas tas ir, par ko ir runa. Un tad mazāka ir bīstamība zaudēt cilvēcību, sekot pasakām vai ar ticību pieiet lietām, kuras jārisina ar vēstu prātu.

Bet varbūt tie ir tikai tādi karstas vasaras dienas vēsāka vakara jautājumi laikā pirms pasaules futbola čempionāta un kārtējās «dzeltenās» informācijas par kādu slavenību, lai arī kas katram liktos svarīgāks...

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.