Komentārs. Par (ne)prasmi zaudēt ^{Apriņķis.lv}

Cilvēciski tas būtu saprotams, jo – kuram gan patīk zaudēt? Nevienam, arī man ne. Taču visvairāk izbrīna medijos lasāmās neievēlēto politiķu atklāsmes: piemēram, Dzintars Rasnačs (NA) šonedēļ intervijā paziņoja, ka "kremlisti, kreisie liberāļi un bandīti par mani radīja mītisku tēlu", tāpēc vēlētāji biļetenos viņu tik daudz svītrojuši; rupjas kļūdas savā darbā viņš nesaskata. Tajā pašā laikā Centrālās vēlēšanu komisijas dati liecina, ka tieši viņš bijis visvairāk svītrotais kandidāts nacionālās apvienības "Visu Latvijai!"–"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK vēlēšanu sarakstā Rīgas apgabalā. Diezin vai visus tos tūkstošus, kuri šo politiķi vairs nevēlējās redzēt tautas priekšstāvju vidū, varētu dēvēt par "bandītiem" un "kreisajiem liberāļiem".

Otrs politiķis, kurš nu nekādi nevēlas šķirties no labi iesildītās vietas, ir jau kopš 2002. gada visās Saeimās esošais Augusts Brigmanis (ZZS), kuru viņa partija tagad virza kā vienu no sarunu vadītājiem par jaunievēlētās Saeimas koalīciju un valdību. Arī šis politiķis, kurš, spriežot pēc vēlēšanu rezultātiem, palika pirmais aiz svītras, paziņojis, ka atkāpties negrasās un politiku nepametīs. To lasot, neviļus prātā nāk slavenā frāze "I’ll be back!" jeb "Es atgriezīšos!" no filmas "Terminators". Cienījamie kungi! Sekojot līdzi šīm peripetijām, man tomēr gribētos atgādināt, ka vēlētāji nav muļķi (protams, es ceru, ka jūs tā nedomājat), un, ja reiz viņi negribēja jums vēlreiz dot uzticības kredītu, tātad, viņuprāt, jūs to neesat pelnījuši. Un vēl es jums ieteiktu mēģināt iejusties darba meklētāja lomā – cerībā, ka vēl atceraties, kā ir būt šādā statusā, kad cilvēks uz daudzām potenciālajām darbavietām, kas izsludinājušas konkursu uz konkrētu vakanci, sūta savu CV un pieteikuma vēstuli cerībā, ka šim amatam tiks izraudzīts tieši viņš. Un, ja tiek saņemts atteikums, tad nudien nevajadzētu vainot visu pasauli, sazvērestības teorijas, bandītus, kremlinus, bet varbūt apsēsties un padomāt, kādēļ tomēr jūs neizvēlējās. Un atcerēties tik pamācošos latviešu tautasdziesmas vārdus: "Visi man labi bija, kad es pati laba biju."

Tieši šā iemesla dēļ ar patiesu interesi vēroju sarunas par jaunās koalīcijas un iespējamā Ministru kabineta veidošanu un to, ar kādām ambīcijām katrs potenciālais kandidāts nāk. Un mani nepamet doma, kāda būs reakcija, ja vienu no jaunizceptajiem politiķiem Valsts prezidents tomēr nenosauks – pat neraugoties uz to, ka viņš sevi pasludinājis par "visnopietnāko kandidātu". Pieļauju, ka tad arī tiks vainoti visi – gan vēlētāji, gan prese, kas viņu nemīl, un kas tik vēl ne. Un tomēr – tā kā esmu piesardzīgi domājoša optimiste, man gribētos cerēt, ka pavisam drīz tiksim pie strādāt gribošas un varošas valdības, jo nudien Latvijas simtās jubilejas gadā nejūtos pelnījusi savstarpējus publiskos kašķus, konkurentu un potenciālo partneru nomelnošanu un haosu. Domāju, ka arī jūs ne.