Voldemārs Lauciņš: Aizmirstā uzvara? ^{Apriņķis.lv}

Nedaudz par vēsturi un Smoļinas kaujas nozīmi

Ir sava daļa taisnības katram, kurš tūlīt sāks no šiem piecsimt divdesmit gadus senajiem notikumiem atvēcināties, sakot, ka tik tāla vēsture vairs nav īsti aktuāla. Tiešām, nav jau tā, ka mūsu vectēvi vai viņu vectēvi tur būtu savu galvu uz ežiņas nolikuši. Tādā ziņā šis notikums ir brīvs no tūlītējām emocijām, nevis kā, piemēram, Otrais pasaules karš, kurā daudzu mūsu vectēvi vai viņu tēvi bija iesaistīt tieši un no kura radītā posta cieta katrs mūsu zemes iedzīvotājs.

Vēl viens fakts ir tas, ka viduslaiku vēsture mūsdienās nav īsti modē. Proti, krietni maz interesentu rušina šo lauciņu, top vēl mazāk pētījumu, šis laiks visbiežāk mūsu kolektīvajā apziņā saplūst kā tāds mums nesaprotams elements daudziem ieaudzinātajā septiņsimt verdzības gadu vēsturē.

Tātad ir vismaz divi iezīmīgi iemesli, kas varētu mūs mudināt pārslēgties uz kādu citu, krietni aktuālāku lietu – kādas slavenības dzeltenajiem izgājieniem vai sporta jaunumiem. Tomēr es vēlētos uzvērt, ka šāda pieeja ir šauri subjektīva, egoistiska un gaužām tuvredzīga. Jo, lai arī ir tiesa, ka mums nav zināmi daudzo Smoļinas kaujas dalībnieku vārdi un viņu radniecība ar mums, bet tā apmēram piectūkstoš karavīru lielā armija, kas spēja uzvarēt, bija veidota no visiem mūsu zemes iedzīvotājiem, tāpēc ir liela iespēja, ka tajā piedalījās arī mans un tavs sencis.

Patiesībā, tik tālā pagātnē skatoties (ļoti aptuveni rēķinot, pirms kādām divdesmit līdz divdesmit piecām paaudzēm), iespējams, ka ļoti daudziem no mums tas ir kopējs sencis. Tātad ir pamats, lai šai kaujai un uzvarai tajā kaut kas varētu ieskanēties arī mūsu asinīs. Turklāt viduslaiki, kaut arī laika ziņā tik tāli, nav nemaz tik tāli no mums – mums taču patīk vest cilvēkus pa Vecrīgas šaurajām ieliņām, kaut arī tikai atsevišķi elementi tur ir no šī laika. Tāpat arī slavenais un dziļi iesēdies septiņsimt gadu verdzības mīts arvien mazāk rod atbalsi vēsturnieku sabiedrībā, jo ne nu tur verdzība, nedz arī septiņi gadsimti. Bet tas jau citam apskatam.

Par nozīmīgiem brīnumiem, kas veido vēsturi

Palūkojoties uz kauju pie Smoļinas ezera, pirmā lieta, kas duras acīs, ir hroniķu dotais abu pretstāvošo pušu nesamērīgums – kamēr mūsu pusē bija pieci tūkstoši, tikmēr pretiniekam bija deviņdesmit tūkstoši karavīru. Vienmēr un ar labu pamatojumu var atrunāties, ka arī tajā laikā šo to piekrāsoja un arī tolaik patīkamāk bija uzvarēt samēru ziņā krietni lielāku skaitu pretinieku. Tomēr ir pamats uzskatīt, ka ienaidnieka pusē tiešām bija skaitlisks pārsvars, iespējams – vismaz vairākkārt lielāks. Tāpēc uzvara bija tik salda. Arī sakautā pretinieka rīcība, turpmākos vairāk nekā piecdesmit gadus Livoniju liekot mierā, rāda, ka zaudējums bijis gaužām sāpīgs.

Šī uzvara bija arī pēdējais ievērojamais Livonijas ārpolitiskais panākums, jo, lai arī krievu valdnieku vēlmes bija atvēsinātas, divu citu reģionālo lielvaru – Lietuvas un Polijas personālūnijas un Zviedrijas karalistes – augošais spēks kļuva arvien noteicošāks Livonijas nākotnei. Protams, protams, viduslaiku Eiropā Livonija bija perifērija un daudz kas no tā laika Eiropai aktuālā bija vienkārši par tālu no mums, bet varbūt tieši tāpēc uzvara pie Smoļinas bija vēl jo nozīmīgāka.

Mūsdienu konteksts

Lai lasītāju ievadītu izpratnē par šīs uzvaras nozīmību, vēlos minēt vienu gadsimtu senu notikumu un vienu notikumu, kas notiek tagad un gandrīz šeit. Pirmkārt, tā sauktais brīnums pie Vislas jeb smaga Sarkanās Armijas sakāve 1920.gadā krievu-poļu kara laikā pie Vislas. Tā sauktā Sarkanā Strādnieku un zemnieku armija bija sekmīgi virzījusies uz priekšu, tomēr poļu brīvības mīlestība uzveica ienaidnieku. Varšava no mūsu robežām ir aptuveni sešsimt kilometru tālu, tomēr šai uzvarai ir liela nozīme arī mūsu vēsturē. Mūsu armija tajā laikā bija izgājusi līdz aptuvenām mūsu zemes robežām, bija noslēgts nedrošs pamiers, frontē bija tāda kā pauze. Tas bija tāpēc, ka sarkanā terora tēvam Ļeņinam svarīgāka bija virzīšanās uz Eiropu, mēs bijām nākamie rindā. Brīnums pie Vislas spieda lielniekus atlikt ierašanos pie mums ilgāk, uz turpmākiem divdesmit gadiem.

Otrkārt, šodienas brīnumainā ukraiņu cīņa pret agresoru. Daži vieglprātīgi sūkstās par gāzes un elektrības sadārdzināšanos un aicina ar politiku negraut ekonomiku. Tomēr tādi uzskati ir gaužām tuvredzīgi, jo pirms 24. februāra iebrukuma Ukrainā mūsu zemi Krievijā tik bieži minēja kā uzbrukumu objektu, tikai nedaudz atpaliekot no Ukrainas lādēšanas, ka nav nekādu šaubu – veiksmīgas Ukrainas sagrāves gadījumā mēs varētu būt nākamie rindā. Tomēr ukraiņi turas, vēl vairāk – martā viņi spēja sakaut un atspiest Krievijas armiju pie Kijivas un citviet valsts ziemeļos, un šodien jau ir pamanāmi divi viņu veiksmīga pretuzbrukuma apliecinājumi.

Protams, ir ļoti nepatīkami, ka par siltumu ziemā būs jāmaksā dārgāk, ievērojami dārgāk. Tomēr mums tas ir tikai siltuma rēķins, kamēr Ukrainā agresora tanki ārda mājas un labības laukus, artilērija un aviācija noslauka no zemes virsas veselus dzīvojamos rajonus, nemaz nerunājot par noslepkavoto, sakropļoto, izvaroto vai vienkārši aplaupīto ukraiņu tūkstošiem. Mēs šobrīd esam pasargāti no teju katru dienu apliecinātām jaunām okupantu zvērībām, jo Ukraina vēl stāv, vēl cīnās pret laupītāju un slepkavu pulkiem. Vai tiešām mūsu neērtības, lai cik dārgas tās būtu, var salīdzināt ar viņu maksāto?

Viens pagājušā gadsimta un viens šodienas brīnums kalpo kā paralēle ar brīnumu, kas notika pirms vairāk nekā pieciem gadsimtiem – 1502.gada 13.septembrī. Toreiz tie bija mūsu karavīri, kas pasargāja mūsu zemi un bija līdzdalīgi brīnumā pie Smoļinas esera. Tolaik vēl nebija Latvijas, bet mūsu senči te piedzima, uzauga, dzīvoja un piedalījās tā mantojuma radīšanā, kuru baudām mēs šodien.

Protams, es nesagaidu, ka Saeima 13.septembri pēkšņi pasludinās par valsts svētkiem, par brīvdienu. Tomēr varbūt atmiņas par reiz tik spožo uzvaru nav maza lieta arī šodien un šeit? Tāpat kā brīnumā pie Vislas un Ukrainas armijas cīņās pret iebrucēju daudzi maksā augstu cenu, nereti visaugstāko – savu dzīvību –, arī kaujā pie Smoļinas ezera bija kritušie, kas pie savējiem neatgriezās, tika sakropļoti, kas visu atlikušo dzīvi nesa sevī šīs kaujas cirstās rētas, tomēr baudīja visa zeme. Un pateicība mūsu senčiem te ir vietā.