Ar vienu roku uz kofera Apriņķis.lv
- Autors: Dzintra Dzene, “Ogres Vēstis Visiem”
Patricilla un Marta Mētra Grimsbijā. 2019. gads, dienu pirms atgriešanās Latvijā. Foto - Anita Saka un no privātā arhīva
Par Patricillas Mackles Anglijā pavadītajiem pieciem dzīves gadiem var uzrakstīt romānu. Iespējams, viņa, būdama divu grāmatu autore, to kādreiz izdarīs pati, bet šoreiz teic, ka reizēm uz savu dzīvi ir svētīgi paraudzīties ar citu acīm. Mūsu saruna būs par svešumā piedzīvoto, to, kāpēc viņa aizbrauca, kāpēc atgriezās un – pats galvenais – vai šeit paliks, kas ir īpaši svarīgi, jo atgriezās viņa kopā ar vīru un divām meitām, kurām ir dubultpilsonība. Mūsu saruna būs arī par to, ko Latvija spēj vai nespēj piedāvāt, lai savus pilsoņus šeit paturētu.
– Pirms cik ilga laika un uz cik ilgu laiku devies projām no Latvijas?
– Tas bija 2014. gads. Bija iestājies sarežģīts dzīves posms – ienākumi bija ar lielu mīnus zīmi. Domāju, ko darīt. Bija visādi projekti, bet vajadzēja ļoti daudz enerģijas. Tobrīd tuvi, kā man šķita, draugi mani nodeva. Ieraudzīju reklāmu – dzeltenas narcises uz debesu fona – ar aicinājumu braukt uz Angliju lasīt puķes. Nodomāju, ka varētu uz kādu laiku aizbraukt, mazliet nopelnīt, un varbūt kaut kas atrisinātos.
– Kas tevi visvairāk biedēja, braucot prom no Latvijas?
– Pilnīgi nekas, varbūt vienīgi raizes par to, ka šeit biju daudz ko sasolījusi. Bijām sākuši strādāt pie filmas par manu pirmo, 2010. gadā izdoto grāmatu “Puķe fuck”. Man joprojām tas viss sirdī ir.
– Kāda ir tava izglītība?
– Esmu beigusi Liepājas Pedagoģisko akadēmiju lietišķās mākslas un dizaina specialitātē kā mākslas skolotāja. Pēc akadēmijas sāku strādāt Kaibalas pamatskolā un vēlāk arī Lielvārdes vidusskolā.
– Kāds bija tavs ceļš līdz Lielbritānijai, un vai šis brauciens attaisnoja cerības?
– No Rīgas Centrāltirgus ar kādas darba aģentūras starpniecību mēs, darba meklētāji, saspiesti šaurā busā, uzsākām tālu un garu ceļu līdz Mančestrai. Izbraucām 21. februārī un galā bijām 23. Tur jau ziedēja narcises. Starp citu, lai turp varētu aizbraukt, bija nepieciešama samērā prāva naudas summa.
Mančestrā bija jādzīvo vienā istabā ar latviešu vīrieti Vari, ar kuru kopā izbraucām no Rīgas, jo tobrīd nebija citas istabas, kur mūs varētu izmitināt atsevišķi. Ar Vari ļoti labi sapratāmies, bet diemžēl viņa vairs nav mūsu vidū...
Jau Latvijā atklājās, ka ar puķu lasīšanu ir švaki – maz darba stundu, alga niecīga. Sāku strādāt noliktavā – pakoju grāmatas, kosmētiku un citas preces. Kastes nereti bija ļoti smagas. Bērnībā biju nēsājusi smagus spaiņus, dzirdinājusi govis, radās veselības problēmas, un es nedrīkstēju celt vairāk par astoņiem kilogramiem. Kad priekšniecībai ieminējos, ka esmu sieviete un tik smagas kastes necilāšu, mani atlaida. Biju nostrādājusi mēnesi.
– Kas notika tālāk?
– Kāda mana draudzene dzīvoja Grimsbijā. Viņa jau vairākas reizes bija aicinājusi pie sevis. Nedēļas laikā dabūju darbu un sāku strādāt zivju fabrikā. Skolā biju mācījusies vācu valodu, angļu valodu tikai kursos. Sākotnēji bija problēmas ar valodu. Tagad sarunvalodu esmu apguvusi. Zivju fabrikā nostrādāju, līdz pieteicās viena meitiņa, pēc tam otra.
– Vai ar savu nākamo vīru iepazinies darbā? Vai viņš arī bija no Latvijas?
– Jā, iepazināmies darbā, fabrikā, bet viņš ir brits, precīzāk, skots. Kristofers pie manis pienāca un lūdza, vai nevaru palīdzēt kolēģei, anglietei, kurai tā bija pirmā darba diena. Nodomāju: anglis un lūdz mani palīdzēt citai anglietei! Tas mani sajūsmināja. Sanāca reizēm sasmaidīties. Kristofers bija ļoti tievs, varētu pat teikt – kaulains, bet viņa skatienā sajutu sirdi. Mani šis skatiens uzrunāja. Vienmēr uz vīrieti esmu raudzījusies kā uz kaut ko vairāk nekā tikai ārējo čaulu. Viņā bija kaut kas vairāk...
Pagāja kāds laiciņš, un es uzrakstīju Kristoferam vēstulīti, piedāvājot satikties ārpus darba, bet nevis kā vīrietim un sievietei, vienkārši kā cilvēkiem. Satikāmies. Un tagad mums ir divi bērni. Tā ir pieauguša cilvēka mīlestība. Tu redzi, ka viņš ir kolosāls cilvēks, un sāc viņu iemīlēt. Meitām – Maijai Rasai un Martai Mētrai, kurām tagad ir attiecīgi trīs un pieci gadi, – ir dubultpilsonība.
– Starp citu, kā tu pati esi tikusi pie tik interesanta vārda?
– Kad mamma mani gaidīja, viņa kādā no kino žurnāliem izlasīja stāstu par putniņu no dienvidu valstīm – balodi, kas aizvests vairākus simtus kilometru projām un atgriezies agrākajā vietā. Putnu saukuši par Patricillu. Mammu tas vārds ļoti sajūsmināja, un viņa gribēja mani tā nosaukt, bet bija vairāki iemesli, kāpēc tā neizdarīja, iespējams, arī baidoties no tā, ko cilvēki padomās. Viņa mani nosauca par Daigu, bet jau apzinātā vecumā nolēmu savu vārdu mainīt. Patricilla kādos tulkojumos nozīmē graudu klēts, savukārt daigas lietuviešu valodā nozīmē ‘asns, dīgsts’. Ļoti simboliski – tu esi tikai asns un kļūsti par graudu klēti. Man trūkst šā vidus, un es kaut kur tajā visā esmu pa vidu.
– Vai apprecējāties Anglijā?
– Jā. Pēc kāzām dzīvojām vīra vecāku mājā. Viņi paši dzīvo Skotijā.
– Vai tev bija viegli iedzīvoties?
– Īstenībā viegli. Apkārt bija sirdscilvēki. Vienīgi, esot sirdscilvēkam, reizēm nākas satikt arī ļaudis, kas nereti, ja tā var teikt, vēl nav izauguši.
– Kā reaģēja Kristofera draugi, ka viņš apprecēja latvieti?
– Tā kā viņš pats ir atvērts, sirdscilvēks, arī viņa draugi tādi ir, un mums bija viegli saprasties, neraugoties uz manām sākotnēji sliktajām angļu valodas zināšanām. Angļu valodu biju mācījusies tikai kursos un 2002. gadā pie mammas māsas Austrālijā, kur nodzīvoju divus mēnešus.
– Vai tikies arī ar citiem latviešiem?
– Jā, man bija viegli komunicēt ar jauniešiem, bet šajā vidē ir arī ļoti daudz mīnusu – alkohols, narkotikas. Es, paldies Dievam, narkotikas nesāku lietot, bet nenoliegšu, bija tusiņi un arī alkohols. Īrēju dzīvokli, tas bija kolosāls laiks, arī pie manis notika ballītes.
Piedzīvoju arī kādu tumšu notikumu, kad nācās pārciest nāves bailes, bija arī ļoti smagi brīži, bija vientulība, lai gan katru dienu sazvanījos ar ģimeni Latvijā. Vienalga, kādus vārdus saki, tu jau nevari pateikt, kā ir patiesībā. Kaut ko stāsti, bet visu nevari sacīt, pat nedrīksti to stāstīt mammai vai tētim.
Te es nedomāju tikai savu stāstu. Stāsti ir ļoti dažādi. Ir tādi, kas Anglijā aizņemas naudu, lai atbrauktu uz Latviju un šeit izrādītos. Tuvinieki nezina un pat nenojauš, kas notiek šeit, kādā zaņķī dzīvo viņu mīļais cilvēks.
Es arī divreiz tur aizņēmos naudu no oficiālas organizācijas. Vienreiz, lai pārvāktos no vietas, kur tika pārāk daudz lietots alkohols un notika citas tumšas lietas. Diemžēl daļai latviešu, kuri šeit ierodas peļņā, laiks paiet ballītēs, ir pieejams alkohols, narkotikas, arī smagās narkotikas, bet ģimenes Latvijā domā, ka viss ir ok, jo par to, kas tur notiek, neviens nerunā. Man blakus viena liela daļa bija zaņķis. Tā bija mirkļa dzīve ar mirkļa iegribām. Es no ļoti daudziem tā brīža draugiem esmu atteikusies. Tā ir svece, kas deg no abiem galiem, un ir daudzi, kas arī nodeg.
– Kā tev izdevās noturēties, lai šis zaņķis neiesūktu?
– Par laimi, satiku Kristoferu.
– Pastāsti par savu ikdienu pēc meitiņas piedzimšanas.
– Biju mājsaimniece ar savu dārziņu pagalmā – trīs reiz astoņi metri –, kur auga loki, dilles, tomāti, kāds kartupelis, dažādas puķes. Kaimiņi neko neaudzēja, un mēs tur bijām tāds kā apbrīnas objekts.
Bērnībā zeme man pārsvarā bija smags darbs ar piespiešanos un šausmām, jo tās vagas bija garas un, atnākot mājās, nebija gandarījuma, jo vaga nebija pabeigta.
Šobrīd Lielvārdē man ir dārzs, par kuru esmu sajūsmā, un vagu mums nav!
– Kā tev Anglijā pietrūka no Latvijas?
– Daudz kā, kaut vai cukurīšu. Protams, visvairāk pietrūka draugu. Pietrūka sēņošanas, ogošanas. Tur ir tikai veikali, veikali, veikali... Tā ir patērētāju sabiedrība, tāda sintētiska dzīvošana.
– Cik ilgi nodzīvoji Anglijā?
– Piecus gadus. 2019. gadā piedzima jaunākā meitiņa Maija Rasa un mēs nolēmām braukt uz Latviju. Faktiski tāpēc, ka es saņēmu ziņu par darba iespējām Latvijā – par darbu skolā, kurā iepriekš biju strādājusi. Pieteicos. Direktora vietniece man zvana: nāc nākamnedēļ ar dokumentiem. Atnāku, bet iepriekšējā dienā pieņemts cits cilvēks. Bija diezgan sirreāla situācija, bet varbūt tā bija jānotiek. Man tas ļoti sāpēja.
– Kas notika tālāk?
– Centos atrast darbu tuvākajā apkārtnē, bet neveiksmīgi. Darbu neizdevās atrast arī Kristoferam, jo latviski viņš vēl nerunāja. Mūsu iekrātā nauda lēnītēm izsīka. Kā vienīgo izeju redzējām Kristofera atgriešanos Anglijā.
– Ko tev devis darbs ārzemēs?
– Pašu svarīgāko – ģimeni. Tā ir arī milzīga pieredze, strādājot smagu darbu fabrikā, reizēm pa divpadsmit stundām. Īstenībā esi kā katorgā. Tu vergo. Ir angļi, kas izturas, kā grib, jo daudzi necieš iebraucējus. Cilvēku salauž. Es sliktā ziņā apbrīnoju tos latviešus, kas šajās fabrikās ir nostrādājuši desmit un vairāk gadu. Kas ar viņiem notiek, ja ar mani tas notika pāris gados? Pirms tam biju dzirkstoša un priecīga, tagad vairs nevaru pat padziedāt. Ar mammu kopā nespēju padziedāt. Man neskan dziesma. Mēs visu bērnību esam dziedājušas. Kaut kur esmu nokauta.
– Vai pieļauj domu, ka varētu vēlreiz doties projām no Latvijas?
– Brauktu, un, ja būtu zinājusi, kā man Latvijā ies, nebūtu braukusi atpakaļ, bet es nevēlos arī nožēlot. Jā, man ir doma doties pie vīra, bet tad tas būs brauciens uz neatgriešanos. Šeit ir tēvs, divi strādīgi brāļi. Es viņus ļoti mīlu, viņi mani arī, bet mūsu domas par dzīves vērtībām ir dažādas. Viņi uzskata, ka man dzīvē daudz kas būtu jādara citādāk.
Vīram līdzi nedevos tikai tāpēc, ka mammas veselības stāvokļa dēļ esmu viņai šobrīd vajadzīga.
– Kādu tu redzi nākotni?
– Dzīvoju no dienas dienā, baudot šodienu.
– Kādas atziņas radušās, ņemot vērā tavu dzīves pieredzi?
– Vārdu nozīme mainās līdz ar sirdi. Jebkura vārda nozīme mainās ar šo sirds attieksmi. Kad piedzimu, Latvija man nozīmēja vienu, vidusskolā – citu, kad braucu projām, vēl ko citu un, kad atgriezos, atkal citu.
Es neesmu tik miesiska, garā esmu pāri visam. Taču šodien palikt neitrālam nozīmē būt nodevējam – jebkurā gadījumā kāds uzskatīs mani par nodevēju. Savulaik kāds bija lasījis manu grāmatu un uzrakstīja, ka esmu nodevēja, jo esmu konkrētas valsts pusē. Es nedomāju, ka Dievs mīl kādu mazāk, kādu vairāk, viņš mīl arī savu ienaidnieku. Dievs sūtīja savu dēlu, lai viņš nomirtu par grēciniekiem, nevis par tiem, kas ir labie. Bībeles pravietojumi piepildās. Ja vienreiz esi Kristu saticis, tu vairs nevari sludināt, ka viņa nav. Tu esi vai nu auksts, vai karsts, tu nevari būt remdens. Dievs mūs mīl, un, galvenais, mums pašiem jāturpina mīlēt.
– Ko tu no savas pieredzes ieteiktu tiem, kas joprojām ir svešumā, – atgriezties vai ne?
– Tie, kam ir, kur atgriezties, lai brauc mājās. Ir vajadzīga individuālā vieta, kaut kas savs.
Mūsu bērni ir pa pusei skoti, un es caur viņiem tāda jūtos. Negribu teikt, ka esmu par globalizāciju, bet tas ir neizbēgami, tā notiek. Domāju, ka vajadzētu saglabāt sevī latvisko, bet to nevar izdarīt mākslīgi. Kaut kas mainīsies...