Rokasgrāmata pret dezinformāciju. Atpazīt un pretoties ^{Apriņķis.lv}

Lai gan autori jau ierasti ir koncentrējušies uz Kremļa dezinformācijas un propagandas atpazīšanu, tomēr jāatzīst, ka informatīvās telpas piesārņošana ar propagandu neaprobežojas tikai ar to. Piemēram, mūsu pašu sabiedrisko mediju neslēptā simpatizēšana LGBTQ+ ideologiem un idejām. Tāpēc piedāvāju rokasgrāmatā aprakstītās Kremļa dezinformācijas metodes pavērtēt mūsu pašu sabiedrisko mediju izpildījumā, vairāk pievēršoties viena nesena raidījuma izpētei dažu rokasgrāmatā minēto metožu gaismā.

Lūk, galvenie autoru piedāvātie informācijas ietekmēšanas principi un paņēmieni! 

1.Noraidīt:

• uzbrukt personiski;
• izsmiet;
• uzstādīt nereālas prasības.

 2.Sagrozīt:

• safabricēt;
• izkropļot informāciju;
• viltus eksperti;
• sniegt vienpusēju informāciju.

 3.Novērst uzmanību:

• pats tāds;
• pārspīlēt;
• izplatīt sazvērestības;
• palielināt troksni;

 4.Iebiedēt:

• viltus dilemma;
• slidenā nogāze.

Atpazināt šos paņēmienus? Dažus no tiem bez mazākās aiztures un paškritikas mūsu sabiedriskie mediji gadiem ir izmantojuši un vērsuši pret vairākām personām un ideju paudējiem, tostarp nesenajos Latvijas Televīzijas (LTV) raidījumos “Aizliegtais paņēmiens” par bērnu un pusaudžu dzimuma maiņu. Šoreiz šie paņēmieni tika vērsti pret cilvēkiem (arī mediķi), kuri iedrošinājās publiski iebilst LVT “nemaldīgajiem” uzstādījumiem, propagandējot LGBTQ+ ideoloģiju un popularizējot to atbalstošās partijas.

Pirmā dezinformācijas metode: noraidīt, uzbrukt personiski

Skaidrojot šo metodi, rokasgrāmatas autori atklāj, kā tā izpaužas, proti, tas ir uzbrukums kritiķim, lai pārvirzītu uzmanību no izteiktās kritikas uz pašu kritiķi: “Uzbrukums kritiķa tēlam, raksturam, izskatam vai īpašībām ir viens no paņēmieniem, kā novirzīt uzmanību no izteiktās kritikas. Ar emocionāli pielādētiem vārdiem attiecīgo kritiķi var raksturot kā ļaunu motīvu vadītu, tādējādi ļaujot secināt, ka kritika nav racionāla un pamatota. Skaļi apvainojumi var palīdzēt novērst uzmanību no apsūdzētā un nolikt kritikas izteicējus uzmanības centrā, liekot viņiem aizstāvēties pret šiem apvainojumiem. Turklāt šis ir arī mēģinājums iebaidīt, apklusināt un atturēt kritiķi no turpmākas kritiska viedokļa paušanas.”

LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”: operācija “Naida runa internetā”, kas izraisīja plašu publisku rezonansi, bija spilgts piemērs  šīs informācijas manipulēšanas metodes piemērošanai. Atgādināšu, ka raidījuma pamatā bija stāsts par dakteri Robertu Fūrmani, kurš, atbildot uz Janas Simanovskas (“Progresīvie”) teikto LTV: “Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu. Tas svarīgi īpaši pusaudžiem un bērniem, jo viņi nevar mainīt dzimumu bioloģiski, bet jau šobrīd ir vajadzība saukties citādāk,” tīmeklī uzrakstīja: “Es vēlos būt suns. Lūdzu normatīvo regulējumu šai iegribai. Kāpēc gan Jana Simanovska negribētu kļūt par vardi?”  

Kā šajā situācijā rīkojās LTV? Vai sarīkoja godīgu un atklātu diskusiju par tematu pēc būtības, kas, spriežot pēc publiskās reakcijas, bija aizskāris daudzus vecākus, politiķus, pedagogus? Vai uzaicināja uz raidījumu kā vienu no studijas viesiem dakteri Fūrmani, lai turpinātu diskusiju par dzimuma maiņas tematu? Nē, nekā tamlīdzīga. LTV veltīja veselu raidījumu (par nodokļu maksātāju naudu), lai vērstos pret dakteri personīgi par “nepareizā” viedokļa paušanu, vērtētu viņa izteikuma atbilstību ārsta ētikai un tamlīdzīgi, proti, uzbruka kritiķa tēlam.

Secinājums: tas  atbilst dezinformācijas rokasgrāmatā aprakstītajai metodei par novirzītu uzmanību uz pašu kritiķi, vērtējot viņa īpašības, (ne)cienīgumu un (ne)atbilstību ārsta morālajai stājai.

Metode: sagrozīt, sniegt vienpusēju informāciju

Nākamā metode, dažas izlaižot, bet turpinot tēmu par  to pašu “Aizliegto paņēmienu” un dakteri Fūrmani, ir sagrozīt, sniegt vienpusēju informāciju. Rokasgrāmatas autori skaidro: “Vienpusējas informācijas sniegšana ir īpaši bīstams paņēmiens, jo sniegtā vienpusējā informācija var būt patiesa, balstīta faktos un reālos notikumos. Korektu un objektīvu argumentu, pierādījumu un datu vietā var manipulatīvi izmantot un atlasīt tikai tos datus un faktus, kas apstiprina vajadzīgo pozīciju. Ignorēt visu pārējo informāciju, kas ir pretrunā šai pozīcijai. Vienpusējs saturs cilvēkiem bez padziļinātas medijpratības prasmēm vai zināšanām par konkrēto tēmu var pat atgādināt kvalitatīvu un objektīvu žurnālistiku. Tomēr šis paņēmiens ir bīstams, jo tas rada sagrozītu priekšstatu par realitāti.”

Atpazināt? Es jā. Šajā sakarā spilgts piemērs iz dzīves. Darbojoties sabiedriskajās organizācijās, man ir nācies būt klāt vairākos ar ģimenes tēmu saistītos pasākumos. Vienā no tiem biju kopā ar juristu Aivaru Borovkovu. Filmēja LTV raidījums “Panorāma”. Kad pēc raidījuma sazinājāmies, Borovkovs vien spēja noteikt: “Es šodien biju citā pasākumā, ne tajā, par ko vēstīja LTV,” – tik manipulatīvi atlasītu un no konteksta izrautu faktu un citātu kopsavilkums tika izmantots šajā tā vakara ziņu sižetā.

Bet atgriežamies pie “Aizliegtā paņēmiena”. Vai  LTV raidījuma vadītājs uz studiju bija uzaicinājis dažādu viedokļu paudējus? Vai bija kāds no vecāku, pedagogu, psihiatru, sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, kas neuzskata, ka pusaudžu problēmu risināt var, vienīgi piedāvājot mainīt dzimumu, sākot lietot hormonālus preparātus vai guļoties uz operāciju galda? Jo sabiedrībā taču ir dažādi viedokļi par šo tematu.

Kurus viedokļu paudējus sabiedriskā televīzija bija izvēlējusies pieaicināt kā studijas viesus, lai runātu par daktera ironisko izteikumu? Andu Rožukalni (mediju ombuds), kas tika pieteikta kā mediju eksperte. Vai tiešām? Šai kundzei pēc amata apraksta pamatfunkcija ir uzraudzīt sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu sniegto pakalpojumu atbilstību likumam, ētikas kodeksiem un redakcionālajām vadlīnijām. Vai A. Rožukalnes kā neatkarīgas mediju ekspertes aicināšanā uz studiju nebūtu saskatāms vismaz interešu konflikts? Vai viņa objektīvi spēj uzraudzīt raidījumu, kurā pati piedalījusies kā viešņa?

Vēl interesantāka ir otra “eksperta” izvēle. Kolēģis Guntis Bojārs, piesakot advokātu Lauri Liepu, kautrīgi piebilst, ka šis jurists pārstāv advokātu biroju, kurš aizstāvējis LTV intereses vairākās tiesvedībās. Vai tiešām LTV uzskata, ka ir ētiski (viņu pašu piesauktās normas daktera Fūrmaņa sakarā) kā neatkarīgu ekspertu aicināt savas organizācijas advokātu, ar kuru slēgts juridisko pakalpojuma līgums?

Lieki piebilst, ka  šo abu “ekspertu” vērtējums unisonā sakrita ar raidījuma uzstādījumu – paust publisku nosodījumu dakterim Fūrmanim, turpinot diskusiju jau vispārīgākā un biedējošākā  formā, lietojot terminus “naida noziegums”, “kriminālatbildība” un citējot Krimināllikumā paredzamo soda apmēru šādu nodarījumu veicējiem. Bija daudzpusīgi viedokļi studijā? Nē, nebija. Bija vienpusīga informācija? Jā, bija.

Metode: novērst uzmanību, “pats tāds!”

Tālāk rokasgrāmatas autori norāda uz vēl vienu bieži izmantotu dezinformācijas metodi: novērst uzmanību, pats tāds: “Noraidīt kritiku, velkot paralēles ar citu līdzīgu, bet nesaistītu jautājumu, un apgalvot, ka citi taču dara tieši to pašu, ko tu. Mēģinājums attēlot divas atšķirīgas lietas, notikumus, paziņojumus, rīcības kā identiskas vai līdzīgas, uzsverot dažas kopīgās pazīmes, bet ignorējot fundamentālas atšķirības, – šī paņēmiena mērķis ir attēlot notikumus, indivīdus, apgalvojumus kā šķietami vienlīdzīgus.”

Vai raidījumā “Aizliegtais paņēmiens”: operācija “Naida runa internetā” tika izmantota šī metode? Vai tika vilktas paralēles ar citiem līdzīgiem, nesaistītiem jautājumiem, uzsverot dažas kopīgas pazīmes? Tā tika darīts. Kopīgā pazīme –  ieraksts internetā, bet saturs, par ko tikuši rakstīti komentāri, tika izvēlēts ļoti plašs un par ļoti atšķirīgu tematisko spektru – sākot no lamām par Kremļa cūkām un beidzot ar masku valkāšanu pandēmijas laikā. Tika pieminēts gan Eilands, gan ukraiņi, gan krievi, gan homoseksuāļi, gan neglaimojoši izteikumi par pašu televīziju. Turklāt šis tik dažādais saturs tika citēts uz bargu Krimināllikuma pantu pieminējuma fona. Lai iebiedētu? Lai turpmāk atturētu no līdzīgām ironiski kritiskām piezīmēm?

Metode: ņemt tikai daļu no faktiem

Sagrozīt var visu – tā secina Valsts kancelejas izdotās “Rokasgrāmatas pret dezinformāciju” autori: “Dokumentus, attēlus, stāstus, audio un video materiālus var viltot vai izkropļot. Turklāt reizēm pat neko nevajag viltot. Var paņemt tikai daļu no faktiem, kuri atbilst vēlamajam stāstam, tos izpušķot un pagriezt realitāti sev vēlamā, sagrozītā perspektīvā. Sagrozīšanas mērķis ir radīt apjukumu un sēt šaubas par patieso stāstu ticamību, noliegt vai diskreditēt patiesus faktus, leģitīmu informāciju, indivīdus un organizācijas.” Un atpazīstamas šīs metodes ir jebkuras valsts un jebkuras ideoloģijas propagandistiem, kas tiek izmantotas informatīvajā telpā, arī identificējamas LTV minētajā raidījumā. Ko darīt? Atpazīt un pretoties! Tā iesaka autori. Vieds novēlējums!

Kāpēc par to rakstīt?

Rokasgrāmatas autori nesniedz atbildi uz jautājumu, vai par dezinformāciju ir uzskatāms raidījums, medijs, ja tajā atspoguļotajā saturā atpazīstam dažus no informācijas ietekmēšanas principiem, vai klasifikācija “dezinformācija” būtu attiecināma tikai tajos gadījumos, ja tiek identificēts viss metožu klāsts. Tāpēc nevaru secināt, vai LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”: operācija “Naida runa internetā” bija dezinformācija vai ne, taču, neapšaubāmi, atsevišķi dezinformācijas paņēmieni un metodes tajā tika izmantoti. Kāpēc būtu svarīgi par to runāt?

Tāpēc, ka mums ir tiesības uz atklātu un godīgu diskusiju par tematiem, kas mūs uztrauc. Tāpēc, ka mums ir tiesības brīvi izteikt kritiku, tostarp par LTV raidījumu un tajā izvērsto tematu (arī ironiska ieraksta veidā). Tāpēc, ka mēs esam piedzīvojuši to smacējošo melu un propagandas laiku, kad vēlme no tā atbrīvoties bija viens no lielākajiem dzinuļiem iet uz barikādēm un ilgoties pēc brīvas Latvijas. Tāpēc, ka sabiedriskie mediji nosaka toni un mērauklu publiskās telpas debates kvalitātei. Tāpēc, ka ilgojamies pēc intelektuālas un mūs bagātinošas domu apmaiņas diskusiju raidījumos.

Vēl mazliet pie teksta

Tomēr vēlreiz atgriezīsimies pie daktera Roberta Fūrmaņa ieraksta. Lūk, precīzs citāts: “Es vēlos būt suns. Lūdzu normatīvo regulējumu šai iegribai. Kāpēc gan Jana Simanovska negribētu kļūt par vardi?” Lasīt mākam un vārdus saprotam. Vai dakteris kādu nosauc par suni? Vai viņš kādu citu personu pielīdzina dzīvniekam, par ko raidījumā nosodījumu izsaka viena no citētajām sociālo ierakstu autorēm (atkal manipulatīvi, jo vārdā jau neviens netiek saukts, bet kontekstā ar raidījumā pieminēto gadījumu tiek radīts iespaids, ka Fūrmanis kādu citu personu nosaucis par suni)? Latviešu valodas gramatika nav mainīta. Pirmās personas vietniekvārds joprojām ir “es”, un tas ir attiecināms uz paša runātāja personu. Citādi to nevar nolasīt arī bez speciālas filoloģiskās izglītības.

Nākamais teikums: “Lūdzu normatīvo regulējumu šai iegribai.” Pirmkārt, Fūrmanis šo savu vēlmi nosauc par iegribu. Otrkārt, viņš lūdz šai iegribai radīt likumu. Es šajā iegribas un likuma pretstatījumā pilnīgi noteikti saklausu grotesku, proti, satīrisku pārspīlējumu, negaidītu kontrastu, saklausu tajā ironiju. Un beidzot retoriskais jautājums politiķei: “Kāpēc gan Jana Simanovska negribētu kļūt par vardi?” Un tas ir viss. Ne vārda par apjukušo jaunieti, kura, uzdrošinos apgalvot, medija propagandas un reitingu kāres dēļ ir ierauta šajā pieaugušo pasaulē, ideoloģiskajā sadursmē ar tik ļoti personīgi intīmo stāstu, kuru LTV nu ir izlikusi publiskai apskatei.