Pāvils Brūvers. Vai iespējams izlīgums? Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers
Foto - arhīvs
Ir Adventa laiks. Tas ir gaidīšanas laiks. Ko mēs katrs gaidām, uz ko ceram? Domāju, mēs visi gaidām Ziemsvētkus un ceram, ka tie atnāks skaisti, balti, miera un prieka pilni. Mēs domājam par tuviniekiem, par mūsu bērniem un rūpējamies, lai savus mīļos Ziemsvētkos apdāvinātu un sagādātu viņiem prieku. Tajā pašā laikā mūs neatstāj bažas par saspīlēto starptautisko stāvokli, par karu Ukrainā, par draudiem, kas aizvien nekaunīgāk izskan no Krievijas propagandas kanāliem, – iznīcināt visu Ukrainu un vērst kodolraķešu triecienus arī pret Rietumvalstu galvaspilsētām.
Redzot sagrautās ēkas, nogalinātus mierīgos iedzīvotājus, sakropļotas sievietes un bērnus, bez elektrības un siltuma atstātās Ukrainas pilsētas, turklāt apzinoties, ka mūsu vidū ir ļaudis, kas atbalsta šos Krievijas noziegumus pret cilvēci, ir tik grūti to savienot ar Adventa laika noskaņu, ar cerību par skaistiem, miera pilniem Ziemsvētkiem. Un vēl grūtāk ir aptvert to, ka Kremļa politikas aizstāvji apsveic šīs zvērības kā svēto karu, kas nepieciešams, lai pasauli glābtu no morālā pagrimuma un sātanisma.
Kā izteicies kāds Krievijas notikumu vērotājs, Krievijas eliti šobrīd ir pārņēmis nāves kults – tā ir “melnā filozofija”, kas valda Kremlī un tam pietuvinātajos atbalstītājos. Šī filozofija pieprasa vienu stipru valsts līderi, kas valda bez žēlastības. Tauta ar nabadzību un postu ir turama stingrā paklausībā, iedvešot tiem pārliecību, ka šīs viņiem uzliktās ciešanas nepieciešamas dzimtenei, tās varenībai un godam.
Tautas identitāte un vērtība tiekot iegūtas vienīgi karā, tāpēc vecākiem vajagot būt lepniem par saviem dēliem, kas nosūtīti uz Ukrainu un tur atdod savas dzīvības. Par beztiesībā un nabadzībā novestās tautas mierinātāju, padomdevēju un audzinātāju – it kā par tēvu un māti – apjukušajai tautai kalpo emocionāli uzlādēti melu pilni televīzijas propagandas kanāli, tajā pašā laikā izslēdzot jebkādus alternatīvus informācijas avotus.
Jāšaubās, vai šamaņu un burvju ar nāves kultu apmātie Krievijas ļaudis būs gatavi atteikties no savas melnās filozofijas un saklausīt pasaules demokrātisko valstu aicinājumus pievērsties Dzīvības ceļam. Šķiet, mieram un izlīgumam šobrīd nav cerību.
Lai gūtu pamatu izlīgumam, Krievijai ir jāpiedzīvo nopietns lūzums, līdzīgs tam, kādu Otrā pasaules kara noslēgumā piedzīvoja Vācija un tās tauta. Krievijai jānonāk tādā sagrāves stāvoklī, ka tās iedzīvotāji spētu ieraudzīt patiesību un aptvert, kas ir noticis, un varētu nonākt pie patiesas nožēlas un atziņas, ka Putina režīms ir noziedzīgs, ka Krievijas armija nav nekādi varoņi, bet gan nožēlojami slepkavas, izvarotāji un laupītāju bars, kas nesis un joprojām nes neizsakāmas sāpes un postu pasaulē.
Bruno Javoišs, kas daudzus savas jaunības gadus pavadījis ieslodzījuma nometnēs Mordovijā par to, ka 1963. gadā Rīgas radio tornī uzvilka Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, šā gada 22. novembrī “Latvijas Avīzē” publicētajā rakstā, runājot par izlīgšanas iespēju ar mūsu kādreizējiem mocītājiem un pašreizējiem Ukrainas okupantiem, saka: “Nē, neaiciniet mūs uz izlīgšanu, kamēr nebūsiet nolūgušies, atvainojušies par savu vectēvu grēkiem, pelniem galvu apkaisījuši un samierinājušies ar to, ka tiekat uzskatīti par okupantiem.”
Šajos Ziemsvētkos tādu brīnumu kā atvainošanos no okupantiem mēs acīmredzot nesagaidīsim. Viņi joprojām jūtas vareni un vēl nav aptvēruši, ka šīm ilūzijām ļoti drīz var pienākt gals. Lai Dievs dod, ka jau nākamos Ziemsvētkus mēs varētu sagaidīt patiesa miera un prieka pilnus atjaunotā pasaulē, kur ieroči klusēs un bijušie ienaidnieki spēs viens otram izlīgumā pasniegt roku un ar pateicīgām sirdīm kopīgi gaidīt Dieva Dēla – mūsu dzīvības devēja Jēzus Kristus – atnākšanu.