Komentārs. Par dzīves nogriezni un laika jūru Apriņķis.lv
- Autors: Agita Latkovska
Foto: pixabay.com
Šī nedēļa Latvijas skolēniem ir rudens brīvlaika nedēļa. Atceros savus skolas laikus, kad rudens brīvdienas man tik ļoti patika. Mācījos Jaunpiebalgā un brīvdienas parasti aizvadīju laukos pie vecvecākiem. Mans krustdēls, kuram pašlaik ir divpadsmit gadu, mācās vienā no Rīgas centra skolām. Līdztekus mācībām viņš nodarbojas ar basketbolu, tāpēc skolēnu brīvlaiki viņam nekad nav atpūtas, bet gan intensīvu treniņu un sacensību laiks. Prieks, ka bērnam ir interese, ir aizraušanās, ir, ar ko aizpildīt no mācībām brīvo laiku, kaut gan pats ik pa laikam saka, ka īstas bērnības viņam neesot...
Lai kaut ko sasniegtu, ir jāiegulda darbs, un reizēm tas ir grūts un smags, reizēm nākas pieaugt ātrāk. Arī Raimondam Paulam savulaik varbūt likās, ka viņam nav īstas bērnības, jo, kamēr citi puikas dauzījās un rāpās kokos, viņam bija jāsēž pie klavierēm un garas stundas jāvingrinās. Varbūt Kristaps Porziņģis šodien nebūtu tur, kur viņš ir, ja nebūtu "upurējis" savu bērnības dienu bezrūpību. Viena lieta ir talants, bet ar talantu vien ir par maz. Jāiegulda arī darbs.
Šonedēļ Latvija skumst un atvadās no talantīga, enerģiska un apņēmības pilna cilvēka, kurš jau kopš mazotnes visu savu laiku un spēku ieguldīja skatuves talanta attīstīšanā. Valters Frīdenbergs. Arī viņam noteikti savā dzīvē bieži nācās no daudz kā atteikties, lai sasniegtu nospraustos mērķus. Jau kopš mazotnes Valters bija uz skatuves – sākumā kā ansambļa "Dzeguzīte" dalībnieks, vēlāk citos muzikālos projektos. Līdz pēdējai dzīves stundai, kamēr vien to varēja, Valters darīja savu sirdsdarbu. Darīja to, kas viņam tik ļoti patika un uz ko visu savu dzīvi viņš bija gājis un strādājis. Un publika viņu mīlēja. Dzīve ir skarba, mēs nezinām, ko tā mums dos un ko no mums prasīs. No Valtera varam mācīties novērtēt laiku, kas mums ir dāvāts, un aizpildīt to vērtīgi.
Katrs šāds zaudējums liek apstāties un padomāt, jo ikdienā bieži vien nav laika daudz iedziļināties un filozofēt par dzīvi; visbiežāk pie šādām domām nonākam vien tad, kad veselība sašķobās vai kāda lielāka nelaime pieklauvē. Mēs dzīvi uztveram kā kaut ko tik pašsaprotamu, jo tas, ka varam elpot, kustēties, pārvietoties, taču ir tik pašsaprotami. Protams, ka ikdienā nedomājam, ka laika nogrieznis, kas mums katram atvēlēts, ar katru dienu un stundu kļūst arvien īsāks. Ir sajūta, ka strādājam, ejam, skrienam, kaut ko darām, steidzamies, nav laika, visu paspēt nevaram un daudz ko atliekam uz rītdienu. Aizmirstam, ka neviens un nekas nav mūžīgs, ka laiks nav bezgalīgs un ka viena rītdiena kaut kad būs pēdējā. Man gribas paturēt prātā Valtera teikto, ka galvenais dzīvē ir gūt prieku un būt laimīgam, lai brīdī, kad pienāks tā pēdējā rītdiena, tev būtu sajūta, ka tu šai dzīvē esi bijis laimīgs.