Māris Zanders. Satikās purva, dīķa un ezera varde… Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto no arhīva
Nesen lasīju publikāciju par batrahofaunu Daugavpils novadā, un man kā nespeciālistam interesantākā sadaļa šķita vietējo iedzīvotāju teiktais pētniekiem. Izrādās, lai gan ļaudis dzīvo tiešā dažādu varžu un krupju tuvumā, vairākums ne tikai neatšķir sugas (es arī), bet neatpazīst šo radījumu izdotās skaņas. Proti, vietējie sarunās ar zinātniekiem apgalvoja, ka specifiskās skaņas rada (seko tātad varianti) karpas, ūdensputni, zemesvēži, ūdens sūknis un – khem! – purva velni.
Esmu diezgan pārliecināts, ka līdzīgs rezultāts būtu, ja publikai jautātu, vai jaunās valdības veidošanas troksnī tā atpazīst un saprot, kura partija kādas skaņas izdod. Politiskā fauna, no vienas puses, ir mums tepat blakus, starp mums, tomēr grūti izprotama. Un, pabeidzot salīdzinājumu, – ja Daugavpils novada ļaudis kļūdaini sauc tritonus par «ķirzaciņām» vai apgalvo, ka pieskaršanās krupjiem var izraisīt kārpas, nedomāju, ka priekšstati par politiķiem ir daudz precīzāki.
Ja krupju gadījumā pašiem šiem radījumiem kļūdainos priekšstatus par viņiem grūti pārmest, tad politiķi gan lielā mērā paši vainīgi, jo nav gluži tā, ka viņu virzienā nav bijušas vērstas puslīdz konstruktīvas rekomendācijas. Piemēram, varu iedomāties, ka tiem jaunievēlētajiem tautas priekšstāvjiem, kuri, kā saka, nav visu kaunu pusdienās apēduši, nav komfortabla sajūta, apzinoties, ka pirms vēlēšanu dienas sasolīto tik ātri īstenot nevarēs (ja vispār varēs). Neērtības sajūta veicina vēlmi pakašķēties, laikam taču cerot, ka, jo skaļāki būs pārmetumi konkurentiem, jo vieglāk būs publikai iestāstīt, ka tieši konkurenti ir vainīgi pie solījumu nepildīšanas, sak, mēs jau gribējām, bet jūs paši taču redzējāt, kā tie citi!
No šīs tizlās situācijas būtu iespējams izvairīties, ja politiķi, vēl kandidātu statusā esot, saviem apsolījumiem būtu pievienojuši kādus laika termiņus, kaut tālredzīgi ērti attālinātus: to mēs darīsim pirmajā pusgadā, to otrajā gadā, to trešajā utt. Bija tādi ieteikumi? Bija. Tika ņemti vērā? Netika. Tika sasolīts viss un uzreiz, un nu ir jautājums, kā skarbo realitāti izstāstīt ne tikai vēlētājiem (par tiem galu galā var uz kādu laiku aizmirst), bet pašu partiju aktīvistiem, kuri noticējuši un, žargonu lietojot, iegūlušies par dārgajiem politiķiem (skat., sociālos tīklus). Pieņemsim, ka solījumi kandidātus atbrīvot no dažādām ķermeņa daļām vēlētāju piemānīšanas gadījumā nav nopietni uztverami, tomēr aktīvisti (šo jēdzienu lietoju bez ironiskas nots) ir ļoti vajadzīgi, viņus ir ļoti riskanti pašu rociņām pārvērst tikpat skaļos kritiķos. Kādēļ vajadzīgi? Tādēļ, ka tik raibas Saeimas un tik raibas koalīcijas situācijā deķa vilkšana katram uz savu pusi, vainīgo meklēšana un līdzīgi vingrinājumi plauks un zels arī pēc valdības izveides. Šajā procesā aktīvistu paustais veido ļoti noderīgu skaņu fonu, uz kuru var atsaukties (sak, ne jau mēs, politiķi, to sakām, tā domā sabiedrība, bla bla bla).
Rezumējot: skaidrs, ka kandidāti ar solījumiem pirms vēlēšanām neskoposies arī turpmāk, tomēr iespējams, ka jaunās koalīcijas veidošanas skarbā pieredze vismaz nākotnē mudinās sasprindzināt izdomas spējas, lai atkāpšanās ceļi būtu platāki.