Māris Zanders. 13. Saeima – īstais sākums vēl priekšā ^{Apriņķis.lv}

Spēku samēri komisijās jo vairāk no svara, ja atceras, ka virkne partiju priekšvēlēšanu posmā solīja un turpina uzturēt visnotaļ ambiciozu pārmaiņu mērķus. Šādā kontekstā, protams, plāniem pārņemt skolas valsts pilnīgā kontrolē ļoti būtiska būs jaunā ar izglītības jautājumiem strādājošā komisija, tas pats attiecas uz iecerēm iekšlietās, reģionālajā un nodokļu sistēmas reformā utt.

Kas tad tomēr vērā ņemams notika 6. novembra sēdē? Pieļauju, ka lielai daļai sabiedrības vārdi "Saeimas Prezidijs" neko daudz neizsaka. Nu, viens no tā locekļiem vada sēdes, piedalās visādos pasākumos, savukārt pārējie vienkārši "sēž". Līdz ar to – kāda nozīme Prezidija sastāvam? Tā gluži nav. Prezidijs apstiprina sēžu dienaskārtību, un šī darbība nav tikai automātiska komisiju piedāvātā apstiprināšana. Var kaut ko pavilcināt, var kaut ko pasteidzināt… Tāpat jāpatur prātā, ka parlaments patiesībā ir pamatīga mašinērija, ko veido ne tikai dārgie tautas priekšstāvji un priekšstāves. Tie ir arī palīgi, tehniskie darbinieki, telpas utt. Tas, kā šī mašinērija darbojas, t.i., deputātu komforta līmenis un darba iespējas, lielā mērā atkarīgs no Prezidija (jo īpaši – kopš laikiem, kad savu, iespējams, neproporcionāli lielo ietekmi zaudēja toreizējās Saeimas Kancelejas vadība).

Ja runājam par jaunievēlēto Prezidiju, tā intelektuālais līmenis ironiskā kārtā var radīt klupšanas akmeņus. Gan Dagmāra Beitnere-Le Galla (Jaunā konservatīvā partija), gan Marija Golubeva ("Attīstībai/Par!"), gan zināmā mērā arī Inese Lībiņa-Egnere nāk no akadēmiskajām aprindām, un gan jau arī bijušajai žurnālistei Inārai Mūrniecei ir savas intelektuālās ambīcijas. Tas varbūt skanēs pārlieku ironiski vai pesimistiski, bet "samērīšanās" akadēmiskajās aprindās ir diezgan izplatīta lieta, tādēļ atliek vien cerēt, ka kundzes nemēģinās sacensties, kurai labākas kognitīvās spējas un uzkrātā erudīcija.

Tāpat 6. novembrī tika ievēlēta Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija – pašsaprotami, lai parlaments vispār varētu sākt strādāt, kaut ko apstiprināt un balsot. Kopumā šīs komisijas nozīme un ietekme sabiedrības acīs, domāju, ir diezgan neliela. Un atkal – tā gluži nav. Kolektīvo, t.i., mierīgo civiliedzīvotāju, iesniegumu tālākais liktenis Jēkaba ielas gaiteņos lielā mērā ir atkarīgs no šīs komisijas locekļiem. Neaizmirsīsim arī iespējamās situācijas, kad kāds no parlamentāriešiem ir jāizdod kriminālvajāšanai, un, kā liecina līdzšinējā pieredze, tas, kā konkrētā komisija savu lēmumu pieņem, var izrādīties visnotaļ būtiski (skat. 12. Saeimas deputāta Kaimiņa piedzīvojumus). No šī viedokļa tādu pieredzējušu personāžu, kāds ir Raivis Dzintars (Nacionālā apvienība), Jānis Vucāns (Zaļo un Zemnieku savienība), Aldis Adamovičs ("Jaunā Vienotība") un arī Vitālijs Orlovs ("Saskaņa"), ievēlēšana komisijā nav tas sliktākais, kas varēja notikt.

Visbeidzot – ja amatu dalīšana (gan valdības, gan parlamenta līmenī) atstās izteikti neapmierinātos, nez kādēļ gribas prognozēt, ka jau tuvāko mēnešu laikā mēs redzēsim arī kādu jaunās Saeimas iniciētu parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kas cilās un vētīs iepriekšējās valdības darbību.