Komentārs. Kas būtu mūsu Latvija bez kokiem? ^{Apriņķis.lv}

Savukārt muzeja vadītāja Zinta Saulīte skaidro, ka laikā, kad "Brakos" dzīvoja Blaumaņa ģimene, nekāda meža šeit nav bijis, tāpēc memoriālas vērtības tam neesot, un tādas neesot arī Blaumaņa Simtssoļu pastaigu takai. Galvenais arguments, ko pauž pašvaldība un muzeja vadība – mežs ir nekopts, un, kokiem vētrās krītot krustu šķērsu, tur veidojas džungļi. To var saprast, tikai loģisks būtu jautājums, kādēļ mežs šajos gados nav ticis kopts un kādēļ tas ir aizlaists tik tālu, ka visu atrisinātu tikai un vienīgi kailcirte (daļā meža, jo otrā daļā tiktu veidota sanitārā cirte)? "Braku" direktore skaidroja, ka, iespējams, nocirstā meža vietā tikšot stādītas eglītes, taču neviens nezina, kad un vai tas notiks.

Neesmu mežu kopšanas speciāliste un rakstu, vairāk emociju vadīta, taču beidzamajā gadā, kad apbraukāju Pierīgas novadus, acīs dūrās daudzviet izcirstie meži, un atcerējos kāda novada vadītāja teikto, ka arī viņš nesaprot šo par "simts kailcirtēm Latvijai" dēvēto mežu izciršanas politiku. Atceros, ka savulaik, ar lidmašīnu atgriežoties no Eiropas, skats no augšas uz Latviju bija brīnišķīgs tieši lielo un skaisto meža masīvu dēļ. Tagad, paskatoties no augšas, acīs krīt izcirstie meža hektāri, kas, tēlaini izsakoties, atgādina milzu rētas Latvijas sejā.

Zinu, ka Ērgļu novada iedzīvotāji, protestējot pret pašvaldības lēmumu, 14. novembrī grasās rīkot iespaidīgu piketu, un, ja es dzīvotu šajā novadā, noteikti pievienotos, jo, manuprāt, situācija ar mežu izciršanu Latvijā ir visai dramatiska. Protams, meži ir jākopj, bet vai tiešām visu atrisina kailcirtes? Gluži šāds pats jautājums – vai visas problēmas atrisina koku izciršana – nāk prātā, paskatoties, kas beidzamajā laikā notiek Rīgā. Vai tiešām kādam šķiet, ka, izcērtot kokus un aizbetonējot vietas, kur tie auguši (zinu, ka "Facebook" tādu aculiecinieku uzņemtu fotogrāfiju netrūkst), pilsēta kļūs tīrāka un sakoptāka? Esmu bijusi daudzās Eiropas pilsētās, kur pašā centrā aug simtgadīgi koki, un nevienam nenāk prātā tos nocirst – ne Parīzē, ne Romā, ne Londonā. Taču Rīgā, kur vēl pirms pārdesmit gadiem netrūka koku ne pie viesnīcas "Latvija", ne Matīsa ielā, ne citur, nu ir tukšums. Nocirsto koku vietā arī neviens nesteidzas stādīt jaunus.

Ar to visu gribu teikt, ka strauji zaudējam zaļas valsts statusu un mūsu "zaļais zelts" strauji iet mazumā. Tāpēc loģisks ir retoriskais jautājums, uz kuru diez vai saņemsim atbildi: kam tas ir izdevīgi? Ko ar to kāds cenšas panākt? Un ko, šādi saimniekojot, mēs atstāsim nākamajām paaudzēm?