Mārcis Bendiks. Ceļā uz pilnīgu harmoniju Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks
Publicitātes foto
Politikas komentētāji un sabiedrisku zinību vīri un sievas jau no vasaras mūs baidēja ar sabiedrības sašķeltību neredzētos mērogos, un pēc Saeimas vēlēšanām ļaunvēstošā pareģu sasauksme saplūdusi patiesi grandiozā korī, 13. Saeimas septiņu frakciju uzbūvi pielīdzinot mēra, kara un posta zīmēm no seniem rakstiem. Valdības būšot raibas, rūtainas un pašķidras, un nākamā gada budžets nākšot gatavs tik uz Jāņiem labākajā gadījumā.
Teikšu atklāti un vienkārši: viltus pareģi un sabiedrības arvien dziļākas šķelšanās teorijas apoloģēti, apklustait! Jūsu sludināšana ir viena liela ģeķība!
Protams, arī mazāk satrauktiem vērotājiem Valsts prezidenta pirmā nominācija izraisīja pa kādai iekšu notrīcēšanai, bet galu galā viss beidzās bez lielām spazmām. Un, kas ļoti iezīmīgi, nevis sašķeltības, bet vienotības dēļ. Jā, jā, mūsu parlaments nodemonstrējis pilnīgi jaunu sabiedriskas vienotības līmeni!
Tai laikā, kad premjera kandidāts Bordāna kungs izmisīgi centās pierādīt, ka ir sliktākais sarunvedējs, kāds vien mūsu politikā kādreiz redzēts, jaunievēlētā Saeima nodemonstrēja perfektas saskaņas un harmonijas etīdi. Runa ir par Saeimas komisiju vadību.
Ikdienas darbs ar likumprojektiem un citām lietām notiek Saeimas komisijās, kurās attiecīgie dokumenti tiek vētīti un pilnveidoti. Līdzīgi kā kakls groza galvu, arī attiecīgā Saeimas komisija var izskatāmo dokumentu gan piebremzēt, gan pastumt, gan tā iekantēt, ka Saeimas plenārsēdē jau grūti ko mainīt. Komisiju vadītājiem reāli ir milzu ietekme, un ietekme politikā ir galvenā valūta.
Ja jaunas koalīcijas veidošana notiktu pēc ierastās šnites, tad reizē ar ministriju sadalījumu būtu jāvienojas arī par Saeimas Prezidiju un par komisiju vadību. Tā kā šī politikas pazinējiem acīm redzamā metodika dažiem jaunajiem kovbojiem šķitās lieka, tad Saeimas vadības vēlēšanu rezultāts (Saeimas priekšsēdētājas ievēlēšana ar 44 balsīm no 100) tiem nāca kā šoks. Jo tie bija par daudz klausījušies šķeltniecību sludinošos viltus pareģos, bet īstenībā mūsu Saeima iet pretī saulainai harmonijas nākamībai.
Kamēr valdības veidošanas iniciatori rīkoja konstruktīvas salamāšanās reizes, tikām Jēkaba ielas nama gaiteņos tika panākta aumež saskanīga vienošanās par Saeimas komisiju vadību, kurā ikkatŗa frakcija guva savu vietu un attiecīgi ietekmi. Komisiju vadības vēlēšanu atainojums ziņu aģentūru jaunumos atgādināja labākos Brežņeva laikus: "Saeimas [tādas un tādas] komisijas priekšsēdētāja amatā šodien tika ievēlēts deputāts [tāds un tāds tautas kalps]. [Tautas kalps] šajā amatā tika apstiprināts vienbalsīgi." Un tā vēlreiz un vēlreiz, un vēlreiz.
Protams, daži jefiņi vēl nav uztvēruši jauno saskaņas un harmonijas laikmeta tuvošanos, un bija arī pa kādai balsij "pret". Bet Brežņevlaiku formulas derēja arī šādos gadījumos: "Par Saeimas [tādas un tādas] komisijas priekšsēdētāju ievēlēts deputāts [tāds un tāds tautas kalps]. [Tautas kalps] bija vienīgais kandidāts uz šo amatu."
Vecākā paaudze ar šādu situāciju vēlēšanās (vārds "vēlēšanas" esot kādā sakarā ar vārdu "izvēlēties", kā smejies), kad ir vienbalsība un/vai viens kandidāts, atceras itin labi. Par uzskatu vienotību, saskaņu un vienprātību jau sen dziedājām, atgādināšanai – pēdējais pantiņš no Vika dziesmas "Vienprātība" vārdiem:
"Mēs atkal te pustumsā,
Ogles atkal ir pavardā.
Aiz loga, tur, pustumsā
It neviens vairs nestaigā.
Un ir labi, ka ir tāda vienprātība,
Ka nav jāiet un jāatver."