Ieva Struka. Saules un vasaras smarža ^{Apriņķis.lv}

Annele Slišāne. "100 deči Latvijai". Uz šo izstādi koncertzālē "Gors" devos speciāli, jo, kaut arī izstāde ir "ceļojoša" un pēc Rēzeknes dosies uz citām Latvijas vietām, gribēju 100 Latvijai austos deķus jeb dečus redzēt, kamēr ne ziedlapiņa vai stiebra kātiņš nav nobirzis. Ievu dečis un madaru dečis, dadžu dečis un priežu skuju dečis, lupīnu dečis un liepziedu dečis – uzmanīgi piebāz tuvāk degunu un jūti, kā smaržo velkos notvertā Latvijas vasara. Līdzās katram dečim mākslinieces eseja – lielākā daļa latgaliešu mēlē, pa kādai latviski. Izstādi skatos dienā, kad iepriekšējā nosvinēti grāmatas atvēršanas svētki, – Latvijas vasara notverta ne tikai velkos, bet arī grāmatas lappusēs. Interesanti, ka kontrastam vai varbūt laikmeta nodevai Annele Slišāne izmēģinājusi, kā ir, kad dečis top no filmu lentēm, flomāsteriem, maizes iepakojuma klipšiem vai rotaļu lācīšiem. Un tieši tā – ir interesanti, bet, noliekot šos dečus līdzās dabas brīnumam, civilizācija zaudē. Turklāt totāli. Ja neizdodas notvert izstādes ceļu, meklējiet grāmatu – ir to vērts!

Roze Stiebra. "Saule brauca debesīs". Jauno animācijas filmu esmu noskatījusies jau divreiz un labprāt ietu vēl, jo tā valdzina gan acis un ausis, gan sirdi un prātu. Esmu pārliecināta, ka straujākajiem mūslaiku bērniem der dinamiskais sižets par nozagto Saules meitu, ko dodas meklēt Cilvēks, kurš šai ceļā spiests cīnīties ar dažādiem šķēršļiem, tomēr tā īsti drīkstu runāt par pieaugušajiem. Un manu apbrīnu raisa šķietami tik labi pazīstamajā mītā par Saules pazušanu un atrašanu iekodētās universālās patiesības, latvisko ķekatnieku, upes, akas, Dieva suņu, garās pupas, vilka, kazas un citu simbolu saplūsme ar attāliem budisma motīviem – mūžības izpratni, paradīzes putnu dzimšanu no ziediem, Saules bērna atstātajām pēdām teju sanskritā... Stāsts ir ne tikai par pazudušo Saules bērnu, stāsts ir par Cilvēku un viņa atbildību Visuma un pašam savā priekšā. Noteikti jāpiemin arī Jura Kaukuļa komponētās tautasdziesmas, kas, šķiet, dzīvos arī savu patstāvīgu dzīvi, un Ilzes Vītoliņas radītie krāšņie varoņu tēli, no kuriem neaizmirstams visām paaudzēm šķitīs Viļa Daudziņa ierunātais Vilks.

Alvis Hermanis. "Kalpa zēna vasara. Sākums". Izrāde, kuru vērts redzēt visiem teātra cienītājiem, jo šī ir unikāla iespēja ieraudzīt, kā jaunie topošie aktieri sāk. Teātra studentu eksāmeni parasti rit aiz slēgtām durvīm, un nu Hermanis šo tradīciju lauzis, iemetot divpadsmit kucēnus ūdenī visu acu priekšā. Krastā izpeld visi, un pēc divu mēnešu studijām tas ir vērā ņemams fakts. Par šī eksperimenta pozitīvajām vai negatīvajām sekām, konfrontējot iesācējus un publiku, varēs spriest pēc četriem gadiem, bet piedāvāto unikālo iespēju vērts nepalaist garām. Vienlaikus izrāde tiešām ir izrāde, tā ir iespēja dzirdēt un domāt līdzi Jāņa Akuratera hrestomātiskajam tekstam par pirmo darba un mīlestības pieredzi vienas vasaras garumā. To, ka mācību darbs pārtapis izrādē, nodrošina ne tikai pārdomātā kompozīcija un telpa, bet arī paša Alvja Hermaņa klātbūtne. Pedagogs un viņa audzēkņi. Guru un viņa sekotāji. Kristus un viņa divpadsmit apustuļi. Varēja taču Hermanis uz skatuves palaist desmit vai trīspadsmit audzēkņu, bet nē... Lai izdodas!