Māris Zanders. Gada tumšākajā laikā Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Publicitātes foto
Netrūkst notikumu vai procesu, kuri, kā saka, var uzdzīt depresiju: laikapstākļi, valdības veidošana, sociālo tīklu stilistika, ārpolitiskā situācija utt. Es neironizēju par to, tomēr zinātnisko tekstu intensīva lasīšana manī nostiprinājusi pārliecību par to, cik svarīgi ir nepārsteigties ar secinājumiem, jo laika distance var veidot citu – gaišāku – skatījumu uz to, kas saniknojis, izraisījis nepatīkamu neizpratni utt.
Tēzes ilustrēšanai izvēlējos Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdevuma "Letonica" jaunākos numurus, kuros ir publikācijas (atklāšu te savas kārtis), kas var radīt nepatīkamus pārsteigumus mūsu kanonizētajiem priekšstatiem par Latvijas vēsturi. Tā teikt, neliela provokācija prātiem simtgades svinību noslēgumā…
Piemēram, pētnieki (Julija Boguna) secina, ka jaunlatviešu kustību veidojuši apmēram 120 indivīdi pilsētās un aptuveni 2000 viņu atbalstītāju novados. Var secināt, ka tik daudz piesauktie jaunlatvieši būtībā ir bijusi elitāra grupa, kas, iespējams, neatbilst priekšstatiem par jaunlatviešiem kā "visas latviešu tautas" kustību. No otras puses, tikpat labi var teikt, ka ir tieši apbrīnojami, ka tik salīdzinoši neliels cilvēku skaits spējis tik nozīmīgi ietekmēt sabiedrisko domu un savas tautas nākotni. Zinātnieki nav sentimentāli ļaudis, līdz ar to viņiem (Kārlis Cīrulis) nav problēmu izteikt dažādus spriedumus par mūsu nacionālajiem simboliem – piemēram, Dziesmu svētkiem. Dziesmu svētki, kā zināms, ir viens no latviešu identitātes stūrakmeņiem, tikai jāņem vērā, ka tie savā rašanās posmā patiesībā bija vācu kordziedāšanas tradīcijas lokalizācija, piemērošana vietējiem apstākļiem. Proti, pirmie šādas formas pasākumi notika Lībekā 1847. gadā, savukārt Baltijas Dziesmu svētki aizsākās toreizējā Rēvelē (tagad Tallina) 1857. gadā kā nepārprotams baltvāciešu pasākums. Līdzīgi kā otrie Rīgā 1861. gadā, trešie atkal Rēvelē 1866. gadā utt. Turklāt dalībnieku skaita ziņā tie bija tikpat kupli cik "mūsējie" – 670 dziedātāji iepretī mūsu 1000 (1873. gads, Rīga). Nu, neesam mēs izdomājuši šo formātu. Un? Tikpat labi var teikt – labi vien bija, ka latvieši tolaik bija tik acīgi un atvērti idejām, lai saprastu, ka formāts ir ļoti veiksmīgs kopības sajūtas veicināšanai.
Mans optimisms, protams, ir saistīts ar tēzi, ka cilvēki mācās no pieredzes. Varbūt tas nav pamatots, tomēr tā ietvaros es, piemēram, uzskatu, ka veidam, kā notiek sarunas par valdības veidošanu, ir arī pozitīvā puse. Ja pavisam vienkārši, citreiz zināsim, kā nevajag. Zināsim, kādi solījumi ir izpildāmi, kādi nav. Būs pieredze par to, cik, delikāti sakot, elastīgi var būt politiķi. Vai vismaz, ja ķēpa kādreiz atkārtosies, nebūs šausmināšanās. Līdzīgi ar ģeopolitiku. Skaidrs, ka Melnās jūras reģionā notiekošais var radīt stresu. No otras puses, tas ir noderīgs atgādinājums par Krievijas agresivitāti, kas, gadiem ejot, daudziem bija kļuvusi par fonu, kurš uz mums sevišķi neattiecas. Parasti cilvēki viens otram novēl labu veselību; es pievienotu vēlējumu atrast laiku apkārt notiekošā pārdomāšanai.