Menu
 

Dzintris Kolāts. Radiatora korķis un attieksme Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Dzintris Kolāts. Radiatora korķis un attieksme Publicitātes foto

Nupat atgriezos no tālāka brauciena pa "īsto Āfriku" – Ugandu, gandrīz pašā kontinenta centrā, kur kopā ar vēl 14 latviešiem izbaudīju lielisku piedzīvojumu virkni savdabīgā decembra vasaras fonā. Tā kā pieeja internetam brīžiem bija, brīžiem zuda, pilnīgāku ainu redzu, tikai atgriezies mājās. Valdības vēl nav, Gobzems noraidīts, nu būšot "Jaunās Vienotības" Kariņš, par kura sekmēm lielas šaubas, KNAB veicis kratīšanas un "sašņorējis" aizdomās turamos apjomīgā "Rīgas satiksmes" korupcijas lietā, Ušakovs rīko ākstīgu uzticības balsojumu sev... Nu kā lai tur nesatraucas?

Par šo vai kādu citu uztraucošu lietu, esot tālā "nekurienē", saņēmu telefona zvanu no kādas "Rīgas Apriņķa Avīzes" lasītājas. Jutu, ka kundzi kaut kas tik ļoti uztrauc, ka tūlīt mani kā avīzes redaktoru aicinās tam ķerties klāt. Jutu arī to, ka maksa par tālo sarunu, ko rēķinā zvanītājai vēlāk gādīgi piesūtīs operators, būs ārkārtīgi augsta. Cik iespējams korekti pārtraucu sarunu, aicinot zvanīt pēc dažām dienām. "Tad jau būs par vēlu!" kundze jūtami pikti pārtrauca sarunu.

Izmantojot gadījumu, vēlreiz atvainojos un lūdzu zvanīt, ja nu tomēr nav par vēlu. Ja vien runa nav par cilvēka dzīvību, bet par politiskām kaislībām vai saimnieciskām nejēdzībām, noteikti nevar būt par vēlu. Ļoti svarīga šeit arī attieksme. Šausmināties un bendēt savus nervus, citastarp lūkojot zvanīt arī uz avīzi un aicinot vainīgos celt gaismā... Pēdējais, protams, ir vajadzīgs, bet varbūt notiekošo uztvert ar smaidu vai vēsu konstruktīvismu – ko reāli es varētu darīt lietas labā. Un, ja nākas secināt, ka neko, tad varbūt labāk pievērsties citām, sev tīkamākām lietām.

Te vietā pastāstīt gadījumu no ceļojuma pieredzes. Ugandieši nav turīgākā tauta, taču viņu attieksme pret notiekošo gan ir intereses vērta. Mazs piemērs. Braucot pa bedrainajiem ceļiem, vienam no tūristu mikroautobusiņiem sāka tecēt pārkarsušais radiators, ko secinājām, dzirdot dīvainas skaņas apstājoties. Pil gan. Pagāju nostāk, bet vīri, pacēluši motora vāku, sāka pētīt. Pēkšņi – babahhh! – un ar svilpienu nāk ārā tvaiks. Izrādās, skrūvējuši vaļā radiatora korķi. Labi, ka neviens necieta. Taču interesantākā bija šo vīru reakcija. Pēc īsa "ui!" sekoja tik gardi smiekli, ka arī es neviļus sāku smieties līdzi. Tāpat, skaļi smejot, jautri tika pārspriestas notikuma detaļas. Galu galā tekošā vieta tika noblīvēta ar... tējas lapām (to gan nevajag atkārtot), radiators piepildīts, un braucām tālāk.

Taču galvenais jau nav notikums. Galvenais ir attieksme: smiekli, izsaucieni, sak, vai viss kārtībā, draugs, svešu cilvēku rokasspiedieni... Protams, cita mentalitāte, vēsture, vērtību izpratne utt. Tomēr kaut ko vismaz izvērtējamu mēs, kas mūžīgi kaujamies ar nebūšanām Latvijā, varētu pārņemt.

Un vēl – pārbraucot mājās un redzot mierīgo satiksmi Rīgas ielās iepretī Ugandas galvaspilsētas Kampalas haosam un vēl daudz ko citu, jau kuro reizi secinu – mēs gribam vēl labāk, taču nenovērtējam to, kas mums ir. Vienalga – Ušakovs, Kociņš, Cukermans vai kas nu tur augšā būtu – mums ir daudz kā tāda, ko īsti var novērtē tikai no attāluma. Tas nenozīmē, ka nevajag labāk. Un kā vēl vajag! Taču mūsu attieksmē un sevis nomocīšanā ar problēmām gan šis tas pārņemams no mazliet naivo ugandiešu smiekliem pat visnepiemērotākajos brīžos.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.