Menu
 

Māris Zanders. Arī dāvanas… Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Māris Zanders. Arī dāvanas… Publicitātes foto

Ziemassvētku periodā ierasti ir izteikumi par šo svētku pārlieku komercializāciju. Nejūtu vajadzību šo tēmu izvērst, neizbēgami atkārtojoties piemēru ziņā, toties labprāt vērstu uzmanību uz kādu, manuprāt, interesantu aspektu – reliģiskās tematikas klātbūtni akadēmiskajos pētījumos Latvijā.

Par atskaites punktu ņemot kaut vienu gadu (2018.) un tikai zinātnisko struktūru sagatavotus izdevumus, redzam, ka turpina iznākt gan Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes izdevums "Ceļš" un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta "Reliģiski – filozofiski raksti" (abi bez maksas lasāmi internetā), gan tādi krājumi kā "Pareizticība Latvijā" (arī institūta paspārnē) un "Literatūra un reliģija. Svētie un grēcinieki" (Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultāte), un pat akadēmisko apvienību veidotās "Akadēmiskās dzīves" pēdējais numurs ir veltīts kristīgo konfesiju vēstures Latvijā tēmām.

Labi apzinos, ka tēmu interpretācijas atšķiras – dažkārt "akadēmiķi", arī draudzēm piederīgie, tiek uzskatīti par pārāk liberāliem tēmu un skatupunktu izvēlē, savukārt "akadēmiķi" sūkstās par oponentu pārliecīgu konservatīvismu. Šādas debates novērojamas ne tikai Latvijā un acīm redzot ir neizbēgamas. Tomēr nozīmīga, manuprāt, ir pati pievēršanās šādiem izpētes virzieniem, un no šā viedokļa būtu svarīgi akadēmiskos tekstus, cik iespējams, popularizēt. Formulēšu citādi: tradicionālāk noskaņotajām kristiešu aprindām "akadēmiķu" rakstītais var likties pārāk "moderns", tomēr cilvēki, kuri būs lasījuši arī šādus tekstus, vismaz nerunās tādas blēņas par kristietību, kristīgajām konfesijām, kādas bieži lasāmas t.s. publiskajā telpā. Ticība ir kaut kas tāds, ko iemācīt nevar, savukārt par faktiem izglītot gan var. Tāpat jāņem vērā, ka ar konfesijām tieši saistītus izdevumus daļa sabiedrības uztver piesardzīgi, pieļaujot, ka tie nav pietiekami "objektīvi" (lai ko tas nozīmētu katrā konkrētajā gadījumā). Akadēmisko tekstu uztvere šādā ziņā ir mierīgāka.

Pazīstot daļu no pētniekiem, droši var teikt, ka ticības vieta viņu pašu dzīvē ir ļoti dažāda, tai skaitā – tikai kā izpētes tēma. Tomēr arī šādā gadījumā zīmīgi ir tas, ka sociālo un humanitāro disciplīnu pārstāvji ticību gan tās individuālajā, gan institucionalizētajā līmenī uzskata par 21. gadsimtā būtisku aspektu, lai cik tiktu runāts par to, ka 21. gadsimts ir vēl vairāk uz patēriņu orientēts nekā iepriekšējais. Ne velti ir tēze, ka mēs dzīvojam nevis sekulārisma, bet jau postsekulārisma laikā. Tiesa, manā subjektīvā vērtējumā, te pētniekiem rodas dažas profesionālas dabas problēmas, ko ļoti vienkāršoti varētu raksturot šādi: ir pierastāk pētniecībā kā avotus izmantot grāmatas, preses izdevumus, kas veltīti ar reliģiju saistībām tēmām, savukārt tas, kas notiek interneta "džungļos" – tieši saistībā ar reliģijas, ticības jautājumiem –, lielā mērā ir vēl neapgūta teritorija, arī objektīvu iemeslu dēļ (līdz šim nav bijusi nepieciešamība strādāt ar t.s. lielo datu korpusiem). Tomēr šie šķēršļi nav nepārvarami, līdz ar to var prognozēt, ka 2019. gadā Latvijā būs daudz jaunu interesantu pētījumu.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.