Menu
 

Dzintris Kolāts. Ziedošanas konveijeri un patiesā būtība Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Dzintris Kolāts. Ziedošanas konveijeri un patiesā būtība publicitātes foto

Tas ir dīvaini, ka, ierakstot visu zinošajā interneta meklētājā vārdu “ziedošana”, neatradu gandrīz neko, kas palīdzētu man tikt skaidrībā ar šī sociālā fenomena būtību. Kas īsti ir ziedošana? Kādai tai vajadzētu un kādai nevajadzētu būt? Nekā. Tukšums.

Tā vietā pilns ar informāciju par lielām ziedošanas aktivitātēm ar “Ziedot.lv” vai kādas aktuālas akcijas starpniecību, skaidrots, kā un kur var ziedot naudu vai mantas. Tad liels “Satori.lv” raksts par to, kā ziedošana veicina pilsonisko aktivitāti un kādēļ būtu jāziedo nevalstiskajām organizācijām. Tālāk Valsts asinsdonoru centrs informē par donoru kustību, kāda cita valsts organizācija – par orgānu ziedošanu pēc nāves...

Ahā! Dažu baznīcu mājaslapas! Te noteikti būs par būtību, ko apcerīgā klusumā esmu nolēmis izlasīt. Un atkal viļos. Jā, ir īss fragments no Otrās vēstules korintiešiem: “Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” Tad seko apraksts, kurš izskaidro, kādēļ un cik būtu jāziedo draudzei. Ir pat tabuliņa, kur var redzēt, cik liels būtu optimālais ziedojums saistībā ar ikkatra vidējiem ienākumiem mēnesī vai gadā.

Visur skaidrota ziedošanas tehniskā puse, šo pēc savas būtības dziļi intīmo un privāto aktu padarot par skrūvīti lielā konveijerā, kur viss jau izdarīts manā vietā, un vēl norādīts, kam ziedot ir pareizi. Kur tad palieku es kā cilvēks ar savu domu un izvēli? Protams, tāda man paliek, taču daudzi, arī šo rindu autors, paļaujas uz lielo ziedošanas akciju “pareizību” un – eh, kādēļ tad ne? – aizskaita savu naudiņu, vēlāk klausoties, cik tad simtu un tūkstošu kopā ir sanācis. Galu galā – tā arī vieglāk.

Starp citu, ja interneta meklētājā ieraksta tik līdzīgo vārdu “piedošana”, tātad pēc būtības ar materiālu labumu apriti nesaistītu procesu, tad gan mēs varam izlasīties daudz un dikti par piedošanas būtību, izpratni, spēju piedot, to visu bagātinot gan ar citātiem no klasiķu darbiem, gan Bībelē aprakstītiem notikumiem...

Negribētu, lai pārprotat. Arī lielās ziedošanas akcijas ir labas un vajadzīgas. Ne viena vien dzīvība glābta, tieši šādā veidā mudinot cilvēkus uz līdzcietību un palīdzību. Par to nav diskusiju, un tas ir ļoti cienījami. Tomēr Ziemassvētkos ziedošanai vajadzētu būt īpaši privātai, bez starpniekiem, no sirds uz sirdi ejošai.

Es parasti rīkojos šādi: noskaidroju ģimeni vai vientuļu cilvēku, kuram patiešām būtu nepieciešams naudas vai kāds materiāls ziedojums (starp citu, arī medijos – redz, ka bez starpniekiem iztikt gluži nevar! – iespējams atrast cilvēku lūgumus Ziemassvētku vecītim atnest zābakus, velosipēdu, mobilo telefonu vai ko citu), tad, saorganizējot transportu, piebraucu un nolieku pie durvīm vai pieklauvēju, novēlu labas dienas un jaukus svētkus – sak, te man Ziemassvētku vecītis lūdza atvest – un uz redzēšanos!

Tās patīkami pārsteigtās sejas ilgi paliek atmiņā. Te atkal jāteic, ka galvenais ieguvējs tādās reizēs ir tieši devējs. Nav jau tā, ka pēc šāda ziedojuma mans nākamais gads būtu aizgājis slaidi, gludi un bagāti. Tomēr šī nesalīdzināmā sajūta nāca, palīdzot arī tādos brīžos, kad pašam neklājās labi.

Novēlu katram ieklausīties sirdsbalsī – kuram un kāds ziedojums pirmais tev nāk prātā, Ziemsvētku labos darbus darot. Lai veiksmīgi!

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.