Ieva Struka. Pirms jauna gada un jaunas dzīves ^{Apriņķis.lv}

Tomēr Latvijas valsts simtgades kontekstā man vērtīgi šķiet it visi notikumi, kas vai nu sākušies stingri pirms 1918. gada vai skar nesenāku pagātni. Tālab izvēlējos trīs kultūras faktus, kas attiecas uz vēsturi, bet ārpus ierastā svētku gada konteksta.

“Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij” (apgāds “Neputns”)

Nesot mājās šo literatūrzinātnieka un Latvijas Kultūras akadēmijas profesora Raimonda Brieža fundamentālo, 1300 lappušu biezo, faktu apkopojumu, notirpa roka, tik fiziski smags tas ir, bet, ja padomā, ka nekur citur vienuviet nav iespējams iegūt tik daudz informācijas par to, kādi ikdienas notikumi veidojuši mūsu šodienu, nesums ir to vērts. Raimonds Briedis un viņa palīgi pārlapojuši un izrakstījuši interesantākos faktus gan no vācu valodā, gan vēlāk latviešu valodā izdotās preses un grāmatām, hronikām un afišām, savukārt mums no atlasītā ir iespēja atlasīt savu vēsturi, jo šis izdevums nav domāts, lai to lasītu no vāka līdz vākam.

Minēšu trīs faktus, ko izrakstīšu, atšķirot grāmatu nejaušās vietās: “1671. gads. Cēsis izposta ugunsgrēks, tā izraisīšanā apsūdzētas trīs sievietes, kas sodītas ar nāvi, nosmacējot dūmos. [..]1785. gads. II Rīgas rāte izsludina lēmumu sardzei pie Rīgas pilsētas vārtiem katram ienācējam jautāt vārdu un kārtu. Līdz tam uz jautājumu: “Kas nāk?” pietika ar atbildi: “Vietējais.” [..] 1846. gads. Siguldas draudzē Līgatnē pēc 22 gadus vecās kalpa meitas Annas aģitācijas pareizticībā pāriet 52 cilvēki.” Un tā tūkstošiem faktu – lasi un brīnies!

“Lustrum” (režisors Gints Grūbe)

Manuprāt, brīnišķīga dokumentālā filma, jo liecina par dažādām amnēzijas pakāpēm dažādiem cilvēkiem. Protams, VDK darbība Latvijas teritorijā nav tēma, par ko ironizēt, turklāt nu ikviens var reģistrēties Nacionālā arhīva datu bāzē un ienirt laikmeta jeb digitalizēto dokumentu dzīlēs, meklējot ne tikai to, vai starp VDK aģentu kartotēkā minētajiem nav kāds sabiedrībā pazīstams cilvēks, bet arī to, vai starp tiem nav viņa radi, draugi un kaimiņi. Un galu galā – arī viņš pats, ja ticam, ka iekļūt starp ziņotājiem varēja arī nejauši, vai arī šo gadu laikā ir bijuši atsevišķi cilvēki ar īpašu piekļuvi dokumentiem, kas būtu ļāvis tur ne tikai kaut ko izņemt, bet arī kaut ko ielikt.

Jebkurā gadījumā man vēl būtiskāk nekā tas, vai tur bija vai nebija, teiksim, Jānis Peters, šķiet fakts, ka beidzot parādīsies arī čekas darbinieku, virsnieku, vervētāju vārdi, kas ne tikai mierīgu prātu šodien darbojas Latvijas uzņēmēju aprindās, bet neizjūt ne vismazākos sirdsapziņas pārmetumus, ka strādājuši čekā. Tieši pretēji. Un tālākais jau ir mūsu ziņā, cienīt šos cilvēkus vai ne. Atcerēties, ka čeka bija Komunistiskās partijas apakšvienība, vai ne. Apzināties, ka komunisms ir tikpat noziedzīgs režīms kā jebkurš cits autoritārs režīms, vai ne.

“Aukstais karš” (režisors Pāvels Pavlikovskis)

Ja jauns cilvēks, noskatoties “Lustrum”, varētu nesaprast, ko realitātē nozīmēja padomju sistēma, čekas kontroles mehānisms un privātās dzīves politizēšana, Latvijā šobrīd skatāmā poļu režisora filma, kas pretendēs arī uz Eiropas gada labākās filmas balvu, ir īstais mākslas darbs.

No vienas puses, stāsts ir par jaunas meitenes Zulas (Joanna Kuliga) un viņas pedagoga, tautas dziesmu un deju ansambļa “Muzarek” vadītāja, mūziķa Viktora (Tomašs Kots) mīlestību, kas rodas no kaislības, izdzīvo dažādas stadijas un ļauj par auksto karu uzskatīt ne tikai politisko situāciju, bet arī abu attiecības. No otras puses, šis attiecību stāsts precīzi “iesēdināts” laikmeta koordinātās – pirmajos pēckara gados Polijā, tātad t.s. austrumbloka valstī, kad nacionālās vizītkartes veidošanai tiek radīts jau minētais ansamblis, kas pārstāv poļu kultūru gan draudzīgajā Maskavā, gan citās padomju ietekmes zonas valstīs.

Līdz pat filmas pusei, kad darbība pārceļas uz 50. gadu Parīzi, jebkurā no filmas epizodēm jēdziena “poļu” vietā var iedomāties “latviešu”, tik līdzīgi darbojās sistēma, kuras mērķis bija ne tikai pakļaut un pazemot, bet panākt emocionālu atkarību no sava pāridarītāja, pieņemt svešu pārliecību par savu.

Līdzās vācu 2006. gadā tapušajai spēlfilmai “Citu dzīves”, kas atklāja Austrumvācijas “Stasi” darbības principus, šis ir nākamais tik spēcīgais mākslas darbs par to, kā darbojās slepenie dienesti un kā tika sagrauta cilvēku pašcieņu. Man šķiet, ka viens no šodienas mākslinieku pienākumiem, precīzāk – lielajām iespējām, varētu būt arī refleksija par padomju laiku, bet jau no šodienas skatupunkta, jo tas slepeniem un atslepenotiem dokumentiem iedotu iztrūkstošo “dzīvo miesu”. Un cik daudz likteņstāstu šis laiks slēpj, bet varoņi abās pusēs vēl ir dzīvi un var liecināt!