Komentārs. Kāds būsi, 101. gads? Apriņķis.lv
- Autors: Una Griškeviča
Latvijā pēc ilgāka laika sagaidījām krietnu kino ražu – sešas pilnmetrāžas spēlfilmas, desmit dokumentālās filmas
Foto - Gatis Rozenfelds
Gada beigas un sākums ir labs laiks, lai saliktu pa plauktiņiem to, kas bijis, turklāt, tā kā Latvija pagājušogad pārkāpa simtgades slieksni, vēl jo vairāk ir vērts saprast, ko esam paveikuši teicami, kas netika izdarīts tā, kā varbūt tam vajadzēja būt. Aizvadītais gads, vismaz kultūras jomā, mūs iepriecināja un, cerams, patīkami pārsteidza ar vairākiem krāšņiem pasākumiem.
Neapšaubāmi, viens no tādiem bija simtgades Dziesmu un deju svētki.
Jā, daudzi sūrojās, ka tiem iztērēta pamatīga naudas summa – teju seši miljoni eiro. Taču pēc skaistā gājiena, ko nespēja ietekmēt pat aukstais laiks un stiprais vējš, vērienīgā deju svētku koncerta “Daugavas” stadionā un noslēguma koncerta “Zvaigžņu ceļā”, kurā piedalījās vairāk nekā 60 tūkstoši dziedātāju, soctīklos pārsvarā bija lasāmas pozitīvas atsauksmes. Turklāt nākamos piecus gadus neko tādu, visdrīzāk, nepieredzēsim.
Tāpat, pateicoties simtgadei, Latvijā pēc ilgāka laika sagaidījām krietnu kino ražu – sešas pilnmetrāžas spēlfilmas, no kurām par skatītāko kļuvusi Annas Vidulejas “Homo Novus”, desmit dokumentālās filmas (atgādināšu, ka režisora Ivara Selecka filma “Turpinājums” izvirzīta ASV kinobalvai “Oskars”), bet Rolanda Kalniņa filma “Četri balti krekli” jeb “Elpojiet dziļi” tika izrādīta Kannu kinofestivāla programmā “Cannes Classics”, piedzīvojot arī pasaules pirmizrādi.
Neapšaubāmi, varam lepoties arī ar izstādi “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs”, kas 2018. gada pavasarī tika atklāta Francijā, Orsē muzejā, izpelnoties milzu ievērību un interesi – līdz pat komentāriem, kādēļ līdz šim par šiem Baltijas, tostarp Latvijas, mākslinieku darbiem Eiropā nekas nebija zināms. Tikpat veiksmīga bija latviešu rakstnieku un izdevēju debija Londonas grāmatu tirgū.
Tiesa, runājot par kultūru, jāpiemin arī dažas neveiksmes – piemēram, simtgades atklāšanas multimediālais uzvedums “Gaismas raksti” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, ko daudzi skatītāji acīmredzot nesaprata, un jau daudz apspriestais jaunajai simtgadei veltītais koncerts “Mīlestība 18+”, kas notika dienu pēc simtgades megadārgā salūta un daudziem atmiņā paliks tieši ar milzīgajām izmaksām, nevis mākslinieciskajām vērtībām.
Diemžēl arī pagājušogad Rīga netika pie sen solītās akustiskās koncertzāles, un šā iemesla dēļ tapusi ievērojamu latviešu mūziķu un mākslinieku parakstīta vēstule, kas adresēta Latvijas valdībai; tāpat nav zināms, kad beidzot varētu tikt uzcelts Laikmetīgās mākslas muzejs. Tiesa, ja runājam par neuzceltām būvēm, ir arī laba ziņa – uz kādu laiku (cerams, uz visiem laikiem) ir atlikts ļoti pretrunīgi vērtētais “kapu tramvajs”.
Turpinot par kultūras jomu... Lai gan valsts simtgadi esam nosvinējuši, arī šogad gaidāmi vērienīgi kultūras notikumi: simt gadu jubileju jau februārī svinēs Latvijas Nacionālais teātris, dienu pirms Līgo svētkiem – 22. jūnijā – ar plašu pasākumu programmu tiks atzīmēta Cēsu kauju simtgade, bet 23. augustā svinēsim “Baltijas ceļa” 30 gadu jubileju, un jau zināms, ka šim vēsturiskajam un Latvijai tik svarīgajam notikumam par godu plānoti vairāki kultūras pasākimi.
Gaidāmas arī divu filmu pirmizrādes: pavasarī tiek solīta Gata Šmita filmas “1906” pirmizrāde, bet rudenī – vērienīgā sāga “Dvēseļu putenis”. Arī koncertdzīve neapstājas – pat ja Dziesmu svētkus nepieredzēsim nākamos piecus gadus, vismaz tikpat apmeklētāju sola pulcēt mākslinieki, kuri pošas uz Latviju un Tallinu: Stings, “Muse”, Eds Šīrans, Andrea Bočelli, “Bon Jovi”, “Metalica”, Sāra Braitmena… Turklāt visi iepriekšminētie koncerti notiks neatkarīgi no tā, cik ātri tiksim pie valdības, bet filmu uzņemšanai nepieciešamie līdzekļi jau ir piešķirti.
Un tomēr man un droši vien arī jums gribētos sagaidīt brīdi, kad pirms simt dienām ievēlētie politiķi beigs rotaļas smilšu kastē un vienosies par rīcībspējīgu valdību, ka tiks pieņemts valstij tik svarīgais budžets, ka jaunā valdība konceptuāli vienosies par Rīgai un Latvijai tik svarīgo kultūras būvju celtniecību, ka mēs beidzot beigsim strīdēties.
Tieši tāpēc, domājot par 2019. gadu un to, ko no tā sagaidām, man ļoti gribējās citēt “Facebook” atrasto fragmentu par Vinniju Pūku:
“Rīt sākas jauns gads!” Kristofers teica. “Vai tu esi apņēmies izdarīt kaut ko lielu?”
“Jā gan!” Pūks pasmaidīja. “Esmu nolēmis darīt visu, ko vien vēlēšos! Tas nebūs viegli, bet es ļoti centīšos!”
Lai mums un jums izdodas!