Komentārs. Tā ir jāmāk ^{Apriņķis.lv}

Tāpat negrasos piebalsot tiem sociālo tīklu aktīvistiem, kuriem ir pietiekami daudz brīvā laika, ko “lietderīgi” tērēt valsts augstāko amatpersonu pieklājīgākai vai nekaunīgākai nonievāšanai, uzgrūžot viņiem visu atbildību par sarežģīto un smago valdības veidošanas procesu, ņemot vērā vēlēšanu rezultātus, Saeimā ievēlēto partiju sastāvu, deputātu dzīves uztveres īpatnības un atšķirīgo izpratni par politiskā procesa norises kārtību.

Šoreiz vēlos norādīt uz dažām pozitīvām tendencēm, kas kļuvušas redzamas līdz ar Krišjāņa Kariņa kandidatūras nominēšanu premjera amatam. Lai nerastos pārpratumi, uzreiz jāatzīstas, ka nepiederu ne pie vecās, ne jaunās “Vienotības” vēlētājiem. Tieši otrādi – šīs partijas liberālo un ultraliberālo feminismā balstīto ideoloģiju uzskatu par kaitīgu nacionālas valsts pastāvēšanai ilgtermiņā.

Taču Kariņa izvirzīšana priecē. Un priecē kā process, ka atkal kā skatītāji un vērotāji varam atgriezties pie jēgpilnas sekošanas līdzi politiskajām norisēm. Uz brīdi pat centīgākajiem vērtētājiem un skatītājiem galvā bija iestājies neliels jūklis, kad neparastais un savdabīgais process draudēja pāraugt mērenā haosā, kā reakciju radot sajūtu gammu no vienkāršas ignorances līdz nihilistiskam noraidījumam.

Bet līdz ar kandidāta Nr. 3 izvirzīšanu atkal ir parādījusies veselīga interese par notiekošo Latvijas politikā, tas atgriežas ierastajā veidā, ļaujot procesam iekļauties ritumā, kas paver iespējas to apdomāt, izskaitļot, izvērtēt un arī “noairēt”.

Un tas liek aizdomāties par to, cik ļoti kritiķi, eksperti, politologi, komentētāji un žurnālisti tomēr ir un būs iesaistīti politiskajā dienaskārtībā, kā arī iegūst savu pieredzi un atziņas, būdami ciešā tuvībā un, es pat teiktu, arī kopīgā atbildībā par valsts attīstībā notiekošo.

Otra lieta, kas rada pozitīvas pārdomas, ir spēja arī sarežģītu procesu vadīt politiski profesionāli. Vērojot, kā vismazākajai frakcijai (tās sastāvā ir ļaudis ar ievērojamu politisku pieredzi) izdevies izveidot iespējamu valdības kombināciju, iegūstot tajā vislielāko ietekmi, ir jāatdod pienācīgais gods tādai varēšanai. Tā ir jāmāk.

Un šobrīd ar prieku un lepnumu nākas atzīt, ka kopš valstiskās neatkarības atgūšanas Latvijā patiešām ir izaugusi profesionālu politiķu paaudze, protams, ne tikai “Vienotības” rindās. Jādomā, ka tas ir panākums ar neatgriezeniskām sekām mūsu valsts demokrātijas nostiprināšanā, samazinot neprašu un pēkšņu zvaigžņu uzplaiksnīšanu pie politiskajām debesīm.

Un trešā cerība... Skatoties, kā politikā pieredzējušais Rinkēvičs (tikai ilustratīvs piemērs) ar kreisās rokas mazo pirkstiņu apspēlē dažu labu politisko jaunuli, rodas cerība, ka varbūt vēlētājiem mazināsies vajadzība katrās vēlēšanās ieraudzīt uzdefilējam uz politiskā placdarma atkal jaunu solījumu samtā un zīdā tērptu skaistuli, kuras neprognozējamā uzvedība, iegūstot varu, ierasti nesusi līdzi vilšanās atvilni, katastrofāli mazinot tautas uzticību saviem vadītājiem, aizvien padziļinot sašķeltību un vairojot mazo, bet aizvainojumus nesošo vārdu dūrīšu vicināšanu publiskajā telpā.

Varbūt, redzot politiķus pieaugam varēšanā politisko procesu veidot profesionāli, vēlētājiem mazināsies nepieciešamība piesaukt nemitīgu vajadzību pēc reformām un pārmaiņām, kas rada priekšnoteikumus to piepildīt, veidojot arvien jaunu un jaunu politisko piedāvājumu. Varbūt politiķiem, demonstrējot savas darba iemaņas, arvien vairāk un vairāk izdosies vairot cieņu līdzcilvēkos un sapratni, ka arī politika ir darbs, kas jāprot, turklāt jāprot darīt to profesionāli.