Ieva Struka. Vācbaltieši un vācieši. Vecā Eiropa ^{Apriņķis.lv}

Vācbaltiešu jautājums mani nodarbina, kopš kādā Imanta Lancmaņa intervijā saklausīju patiesas sāpes par to, ka 20. gadsimts mums atnesa ne tikai divus pasaules karus, bet arī gluži barbarisku izpratni par kultūras mantojumu.

Sava loma noteikti ir arī Gunāra Janovska brīnišķīgajam jaunības romānam “Uz neatgriešanos”, un, tikai pielaižot sev ļoti tuvu šo Kārļa Ulmaņa saukli, var saprast vai vismaz iedomāties saprotam, ko juta ne tikai latvieši, kāpjot uz kuģiem Rīgas ostā 1944. gadā un dziedot “Dievs, svētī Latviju!”, bet arī tie 60 000 vācbaltiešu, kas uz kuģiem Rīgā uzkāpa 1939./1940. gada ziemā un tik tiešām šeit vairs neatgriezās.

Ģertrūdes fon den Brinkenas “Nogrimusī zeme”

Šī grāmata Intas Dišleres tulkojumā un ar viņas detalizētajiem komentāriem ir Tukuma muzeja izdevums 2015. gadā, un tās publicitāte bija niecīga. Grāmatas autore ir vācbaltiešu rakstniece, dzejniece, kura bērnību un jaunību pavadījusi Tukumā un Briņķpedvāles muižā, kas šobrīd atrodas Pedvāles Brīvdabas mākslas muzeja teritorijā.

Jādomā, visās Tukuma skolās šī grāmata ir plaši izmantota lasāmviela Latvijas vēstures apguvē, jo apzinātā vecumā piedzīvotais Pirmais pasaules karš, Pētera Stučkas valdības terors un brīvības cīņas te aprakstīti tā, lai to nebūtu iespējams aizmirst, tā teikt, no parasta pilsētiņas iedzīvotāja viedokļa, kura dzīvība apdraudēta ik mirkli, bet kura audzināšana neļauj palikt malā.

Ģertrūde strādā par žēlsirdīgo māsu, palīdz apglabāt kritušos, piegādā apcietinātajiem pārtiku un dara daudz ko citu, lai šo pasauli padarītu civilizētu pat kara laikā. Tomēr ne kara notikumu dzīvais apraksts liek šo grāmatu lasīt neapstājoties. Tas, kas fascinē, ir autores harizma, pašcieņa un humora izjūta un daudzie portretētie draugi un radi, mūsu senču laikabiedri, kurus tomēr šķīra šī piederība dažādiem sociāliem slāņiem.

Mums ir – citam plašāks, citam šaurāks – skatījums uz Latvijas vēsturi no latviešu tautas skatupunkta, mums joprojām ir šis tas atmiņā no padomju laika interpretācijām, bet ko mēs zinām par to, kā Latvijas vēsturē izšķiroši notikumi izskatījās no daudzu gadsimtu garumā te dzīvojošo vācbaltiešu skatupunkta? Ģertrūdes fon den Brinkenas grāmata šos baltos plankumus palīdz dzēst, tāpat kā to, cerams, darīs Viestura Kairiša jaunā izrāde “Baltiešu gredzens”.

Zigfrīda fon Fēgezaka “Baltiešu gredzens” Nacionālajā teātrī Viestura Kairiša režijā

Arī Zigfrīds fon Fēgezaks ir vācbaltietis, kurš Latviju atstājis Pirmā pasaules kara laikā, studējis un strādājis Vācijā un Latvijā iegriezies īsi pirms vēsturiskās vācbaltiešu izceļošanas. Viņa romāns ir autobiogrāfisks darbs, kura darbība sākas līdz ar galvenā varoņa Aurela piedzimšanu un pirmajām bērnības atmiņām pie latviešu zīdītājas krūts kādā no Vidzemes muižām un beidzas uz kuģa 1939. gadā.

Viestura Kairiša redzējumā, ietekmējoties no Valentīnas Freimanes atmiņām, vācbaltiešu kopiena ir kā nogrimusī Atlantīda, daļēji idealizēta, tomēr reiz pastāvējusi pasaule, kurā galvenās vērtības bija godīgums, atbildības sajūta, kārtības mīlestība un disciplīna.

Uz skatuves būs redzama atblāzma no senās godības muižas viesistabas veidolā un zeme, ko vācbaltiešiem atņēma, bet pats stāsts noris 1939. gada vasarā. Galvenais varonis Aurels (Arturs Krūzkops), atgriezies dzimtenē, sastop bērnībā mīlētās un apjūsmotās māsīcas meitu, lai iemīlētos vēl vienu reizi.

Tomasa Manna “Apmānītā” Jaunajā Rīgas teātrī Ulda Tīrona režijā

Šī izrāde liek atcerēties vēl kādu izcilu ģermāņu autoru, šoreiz tā saukto valstsvācieti Tomasu Mannu, kuru dzīves gaitas tomēr ir atvedušas visai tuvu Latvijai, proti, uz Nidas vasarnīcu Kuršu kāpās. Tomēr galvenais iemesls, lai dotos uz teātri lūkot šo izrādi, nav vis iepazīšanās ar pēdējo pabeigto Tomasa Manna literāro darbu, jo vēl pavisam nesen Nacionālajā teātrī bija redzams pēdējā “nepabeigtā” Manna romāna iestudējums “Avantūrista grēksūdze” Mihaila Gruzdova režijā.

Intereses objekts ir filozofa Ulda Tīrona straujā karjera režisora lomā – bez profesionālas izglītības tapusi jau trešā izrāde, kas pārsteidz ar specifisko interesi par teātra ne-psiholoģisko pusi – dažādiem spēles veidiem un teatralitāti.

Pats stāsts par pusmūža sievietes pēkšņo iemīlēšanos amerikāņu jauneklī ir izrādes skelets, bet tās miesa ir divu kultūru sadursme, vitalitāti rodot vien amerikāņu nācijā. Regīnas Razumas brīnišķīgais aktierdarbs savukārt nežēlīgi apliecina, ka eiropietes vitalitāte ir fikcija – rožsārti vaigi, aiz kuriem dziest diloņslimniece, sniegbalti zobi no porcelāna, spēcīga seksuāla tieksme kā audzēja izpausmes. Un tas viss vācu ekspresionisma stilistikā, kombinējot bufonādi un grotesku, episko teātri un parodiju.