Logo
Drukāt šo lapu

Māris Zanders. "Dzeltenās vestes" un uzvalki Apriņķis.lv

Māris Zanders. "Dzeltenās vestes" un uzvalki Foto - publicitātes

Laiku pa laikam, kad mēģinu saprast “KPV LV” notiekošo, pats sev jautāju, vai pārāk nesarežģīju tēmu. Proti, vai lieki nemeklēju kādas politisko kustību vēstures likumsakarības tur, kur vienkārši ir personāliju konflikts. Un līdz ar to, vai vispār par skandalēšanu “KPV LV” rindās ir vērts runāt.

Tā kā runa ir par valdošās koalīcijas partiju, turklāt ar nozīmīgiem ministru posteņiem, palieku gan pie tēzes, ka ir vērts, gan pie versijas, ka “KPV LV”, lai cik krāšņi būtu tās līderi, savās nedienās atkārto zināmu protesta kustību attīstības modeli.

Vispirms jānorāda, ka jēdziens “protesta balsojums” nav nekas nievājošs, kā virkne “KPV LV” kritiķu un domas gigantu internetā uzskata. Līdz ar to mēs varam runāt par protesta balsojuma daļu, kas, ja tā var teikt, materializējusies “KPV LV” formā. Ko mēs redzam citās valstīs? Hronoloģiski nesenākais piemērs – tā dēvētās dzeltenās vestes Francijā. Cilvēku grupas, kas pašorganizējas ar sociālo tīklu palīdzību, kuras bauda salīdzinoši lielas sabiedrības daļas simpātijas, pat ja šī daļa nevēlas aktīvi iesaistīties.

Nedēļām ilgi “dzeltenās vestes” visnotaļ pamanāmi protestē, līdz kādā attīstības punktā X daļai aktīvistu rodas pārliecība, ka nepieciešama precīzāka struktūra un mērķi un ka jāveido politiska partija. Daļa aktīvistu šādu pavērsienu uzskata par sākotnējo ideālu nodevību, jo vēlas ietekmēt politiku, tajā neiesaistoties kā politiķi.

Kā saka, pilnai laimei izrādās, ka par labu partijai nosliekušies patiesībā dibina divas partijas. Abu dzinējspēks ir dāmas – viena no Bretaņas, otra no Normandijas, viena ikdienā strādā par hipnoterapeiti, otra par medmāsu, viena tēmē uz pašvaldību vēlēšanām 2020. gadā, otra uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām jau šā gada maijā.

Ja runā par pēdējām, interesanti, ka dažas aptaujas liecina: “dzeltenās vestes” pārstāvoša partija Eiropas Parlamenta vēlēšanās Francijā varētu iegūt trešo labāko rezultātu (13%), lai gan ambiciozo dāmu politiskais piedāvājums pagaidām neizceļas ar konkrētību. Ja vien par konkrētību neuzskata apņemšanos politikas centrā likt “sirdi un empātiju”.

Citiem vārdiem sakot, tā “dzelteno vestu” daļa, kas vēlas darboties politikā ar partijas starpniecību, principā rīkojas pareizi no publikas viedokļa – daļa publikas ir gatava atdod savu balsi. Ķeza savukārt tā, ka nepieciešamība formalizēt un precizēt savu darbību, lai partiju varētu saukt par partiju, sanikno daļu pašu aktīvistu, jo, izrādās, ja neskaita niknumu pret eliti, citādi “dzelteno vestu” nometnē uzskati ir ļoti dažādi. Tur ir gan kreisie, gan labējie radikāļi, pat cilvēki, kuri vēl 2017. gadā balsoja par Emanuelu Makronu kā prezidentu, bet nu ir vīlušies viņa solījumā par reālām pārmaiņām.

Īsi sakot, tad, kad protests no piketiem un demonstrācijām sāk evolucionēt t.s. tradicionālās politikas virzienā, protestētāji sāk savstarpēji runāties par vēl kaut ko ārpus viņiem pierastajām tēmām un formām, izrādās, ka ir pamats (es neironizēju!) pamatīgām domstarpībām.

Rezumējot: var piekrist, ka dažu personāžu dēļ “KPV LV” stāsts ir kļuvis diezgan specifisks, tomēr kopumā runa ir par likumsakarībām, ar kurām jārēķinās visām protesta kustībām, lai cik patiesi būtu tās dalībnieki katrs savā niknumā.

Visas tiesības aizsragātas © apriņķis.lv 2024