Māris Zanders. Cik ilga būs "ieskriešanās"? Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
Foto - arhīvs
Saeimas deputātu debatēs par likumprojektu “Ieroču aprites likums” 31. janvārī tika piesaukts Zigmunds Freids. Rīgas domes deputātu debatēs par neuzticības izteikšanu Nilam Ušakovam 11. februārī tika piesaukts Karls Jungs. Protams, uzteicami, ka tautas priekšstāvji pastiprināti interesējas par dažādām ar cilvēka apziņu saistītām teorijām, tomēr bija nelielas bažas par to, ko liks pretī Ministru kabinets. Es valdības vietā nekautrētos un piesauktu gēnu 5HTT, kas ietekmē cilvēka uzmanībai būtisko serotonīna līmeni…
Ja neņirgājas, stilam politikā, protams, ir nozīme, tādēļ tālākais ir dažas piezīmes par Krišjāņa Kariņa kā valdības vadītāja stilu.
Ikviens var internetā noskatīties valdības sēžu atklātās daļas. Un pamanīt, ka Kariņa stils ir atšķirīgs. Pirmkārt, premjers izstaro amerikānisku optimismu un izmanto jebkuru izdevību pavēstīt, ka nule dzirdētais ir “brīnišķīga ziņa” (dažādās variācijās). Otrkārt, dokumentus, kas līdz šim tika skatīti sēdes A daļā jeb galvenokārt tehniskas dabas, par kuriem nav strīdu, Kariņš konsekventi lūdz pārcelt uz B daļu, “lai kolēģi var saņemt informāciju…” (seko varianti). Rezultātā sēdē klātesošie pacietīgi klausās, piemēram, informāciju par mikroskopiskām izmaiņām Skolēnu dziesmu un deju svētku orgkomitejas sastāvā.
Jāatzīst, ka pēc pirmajām šādām valdības sēdēm Kariņa stils mani vienkārši tracināja. Aptaujājot citus politisko procesu vērotājus, saskāros ar iecietīgāku novērtējumu, kurā var saskatīt zināmu loģiku. Šādi – publiski uzslavējot, iesaistot informācijas apmaiņā utt. – premjers cenšoties veidot valdībā komandas darbu. Ja atceras, cik nelāgas vēl pirms pusotra mēneša bija attiecības starp nu pie viena galda sēdošajām partijām, un ja ņem vērā to, ka starp ministriem ir cilvēki bez pieredzes līdzīgā darbā, izvēlēto stilu var saprast. Jautājums – cik ilgi tāds būs nepieciešams. Kā privātā sarunā dzēlīgi izteicās viens no ministriem, Ministru kabinets šobrīd ir ļoti dārgi izmaksājoša mūžizglītības programma.
Novērtēju asprātību, tomēr jautājums par “ieskriešanās” perioda ilgumu paliek. Šobrīd lēmumu pieņemšanas procesam lielā mērā palīdz daudz lamātā ierēdniecība, kas atvieglo jauno ministru darbu. Tomēr skaidrs, ka, izsakoties žargonā, institucionālā atmiņa nav lietojama, ja runa ir par kvalitatīvi jaunām situācijām. Piemēram, 12. februāra sēdē, kad tika spriests par “Brexit” procesa, ja tā var teikt, praktisko pusi (kas mums jo īpaši svarīga), atļaušos apgalvot, ka to, par ko ir runa, no klātesošajiem saprata četri – Kariņš, ārlietu ministrs, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece un Valsts kancelejas vadītājs.
Vēlreiz – es nenievāju jaunos ministrus, un vēl nekas traks nav noticis. Svarīgi ir, lai viņi (un t.s. jaunās partijas Saeimā) vispār saprastu, ka “jaunas politikas” nepieciešamība (neironizēju!) nenozīmē, ka tagad visu darīsim citādi, attiecīgi nekas nav jāmācās. Un Saeimā mēs šādu attieksmi varam redzēt.
Piemēram, Kārtības rullis paredz, ka, lemjot par to, vai kādu likumprojektu vispār nodot tālāk komisijām vai uzreiz noraidīt, viens deputāts var runāt “par”, viens “pret”. Bet, ja baigi gribas pazīmēties tribīnē, tad var kā 14. februāra sēdē Kārtības rulli vienā mierā pārkāpt, saturiski runājot tāpat kā šķietamais oponents, savas vāvuļošanas nobeigumā formāli sakot kaut ko žanrā “es laikam nedrīkstēju runāt arī “par”, bet nebūsim sīkumaini”. Tas, ka šādu precedentu rezultātā debates parlamentā var kļūt par vēl lielāku murgu, nekā tās nereti ir šobrīd, protams, nav svarīgi.
Citiem vārdiem sakot, nav nelaime, ja šobrīd mēs redzam treniņu, mācīšanos; sliktāk būtu, ja tā izrādītos nevis mācīšanās, bet sākotnējās nedrošības pārvarēšana, lai tālāk, neko nemācoties, vienkārši spertu ar kāju vaļā durvis, sak, es tā gribu!