Māris Zanders. Neizmantota iespēja paklusēt Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders
Foto - publicitātes
Neesmu sajūsmināts par Egila Levita iespējamo kandidēšanu uz Valsts prezidenta posteni. Neesmu arī stingri pārliecināts, ka Raimonds Vējonis šajā postenī ir bijis nevēlams pārpratums. Tomēr Vējoņa histēriskais komentārs par Levitu pirms dažām dienām nepatīkami pārsteidza. Ieraugot virsrakstu “Vējonis: Deputātiem jāizvērtē, kas finansē Levita kampaņu”, cerēju, ka kolēģi žurnālisti kaut ko paspilgtinājuši. Izlasīju citātu – diemžēl nekas sagrozīts nav, tā viņš LTV raidījumā “De facto” 23. februārī tiešām teica.
Ja īsi: cilvēciski var saprast Vējoņa sarūgtinājumu par to, ka politiskās partijas nedeg vēlmē viņu atkārtoti pārvēlēt amatā, bet valsts pirmās amatpersonas teiktais apliecina viņa izpratnes par pilsonisko sabiedrību un politiku līmeni. Vispirms – kādu īpašu Levita kampaņu Vējonis saskata? Mediju interesē par Levitu? Tā saukto sabiedrībā zināmo cilvēku publisku atbalstu Levitam? Tātad viņš nepieļauj domu, ka kāds var, piemēram, parakstīt atklātu vēstuli, nesaņemot par to kādu labumu? Kā dažkārt saka, nevajag jau spriest pēc sevis…
Var runāt par to, ka Levita cildinātāji savā kaislē pārspīlē, tomēr runāt par kādu finansētu kampaņu nozīmē apšaubīt to, ka politiskajos procesos vispār var notikt kaut kas nefinansēts, un apgalvot, ka pilsoniski aktīvi cilvēki ir tikai instruments kāda rokās. Kaut kā sīki no Valsts prezidenta puses, kurš šoreiz palaida garām iespēju paklusēt.
Patiesībā ir vēl trakāk – Vējonis darbojas kā konspiroloģiju izmantojošs provokators. Padomāsim, kurš gan varētu finansēt Levita kampaņu. Nacionāļi un konservatīvie? Laikam būs par īsu. Tātad kāds no ārpuses? Šādi mājieni precīzi iegulstas sociālajos tīklos sildītajā zampā, kurā ir pa karotei ksenofobijas, paranojas un līdzīgu parādību.
Būtu taisnīgi pieskarties arī jautājumam, vai Levita kvēlie atbalstītāji varētu neuzvesties kā žanrā “tagad vai nekad, tēvzeme briesmās!”. Varētu, bet šajā gadījumā vismaz ir nojaušami iemesli pārspīlējumiem. Piemēram, nav grūti iedomāties, ka, teiksim tā, tik valdošās savdabīgas koalīcijas apstākļos cilvēkiem ir vēlēšanās vismaz Valsts prezidenta amatā redzēt prognozējamību, turēšanos pie iepriekš teiktā. Cerības uz Valsts prezidentu kā reālu līdzsvarojošu elementu.
Tāpat gan bēdīgā iepriekšējo gadu pieredze ar kandidātu augstiem amatiem parādīšanos, gan pēdējā pusgada laikā novērojamie politiskie pārsteigumi droši vien daļā sabiedrības kairina sliktas aizdomas, ka visādi brīnumi var gadīties arī gaidāmajās Valsts prezidenta vēlēšanās. Rezultātā nervozitāte un... “tikai un vienīgi Levits!”. Līdz ar to Levita faniem iespēja paklusēt vēl priekšā, proti, ja radīsies vēl citi kandidāti uz Valsts prezidenta posteni un attiecīgi vēlme jebkuru no tiem izbrāķēt tāpēc vien, ka viņi nav Levits.
Tomēr kopumā te jāatgriežas pie Vējoņa savdabīgās izpratnes par pilsonisko sabiedrību. Dažādu vēstuļu, paziņojumu un aicinājumu parakstīšana ir normāla aktivitāte, kurai nebūtu jāpiemēro īdzīgs “nu kur tu lien ar savu viedokli?”.
Tiesa, var novērot, ka parakstīšanās parasti notiek diezgan precīzi iezīmētās, no personāliju viedokļa viegli prognozējamās grupās, kuras vieno kopīgas antipātijas pret kādas citas grupas interpretāciju, piemēram, Eiropas vērtību jēdzienam. Būtu labi tēmu loku, kā smejies, paplašināt un parakstītāju loku dažādot – tad paustajam varētu būt lielāks svars, rādot, ka to atbalsta ne tikai “tie paši, kuri vienmēr”.