Menu
 

Mārcis Bendiks. Par Veidenbauma sapņiem prātojot Apriņķis.lv

  • Autors:  Mārcis Bendiks, publicists
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Šobrīd retā saulainā diena, sēžu pie loga, vēroju padebešus, klausos radio ziņas, un uzgāžas man virsū atmiņas no skolas laiku literatūras hrestomātijas:

Kā gulbji balti padebeši iet,
Tiem vēlētos es līdza tālu skriet,
Tur tālumā, kur ziemas nepazīst,
Kur rozes mūžam zied un nenovīst.

Tālāk Veidenbaums ierastā kārtā iebrauc pesimismā, sak, kam veltīgi laimību kāro tu, sirds, un tālāk vispār drūma depresija. Bet tas neattiecas uz jautrību, kas briest šeit un šobrīd. Pie mums baltajiem padebešiem līdzi skriet kārtojas lielākas un mazākas grupiņas. Tiesa, tā nav ierastā ik pavasari un rudeni vērojamā gājputnu migrācija.

Šoreiz ceļam uz laimīgo zemi savīkšījušies politgājputni, kuriem tāda iespēja parādās tikai reizi piecos gados. Ziemu nepazīstošajā un luknas barības pilnajā Briselē ligzdot gribētāju vienumēr bijis gana. Tiesa, šogad ir pa kādam pārsteigumam. Tā, gan nopelniem bagātu, gan pavisam jaunu sarakstu galvgalī parādās personas, kam ar šīm partijām iepriekš nav bijis itin nekāda formāla sakara, un tas vedina uz visādu paprātošanu.

Tā, piemēram, jauno liberāļu līderos iespraukusies pilnībā diskreditēta, alkatīga un politiski mazattīstīta persona, kas diezgan nesen par nekompetenci izlidināta no labi apmaksātas vietas, bet iepriekš centusies savu mantkārību nekaunīgi apmierināt uz “Maximas” traģēdijas rēķina. Savukārt mūžveco konservatoru spici bagātinās kāds skandālžurnālists bez mazākās politiskās prakses. Teikšu atklāti – man tas šķiet gan aplami, gan nožēlojami.

Ko šamie tur Briselē darīs, nav pārāk svarīgi, tāpat lielas jēgas no tā nekad nav bijis. Pat tad, ja ierindas deputāta beņķi izdodas nomainīt pret vietu ES “valdībā”, proti Komisijā. Sandras Kalnietes zivkopības komisāra bezjēdzīgā epizode nu jau piemirsusies, bet varonīgais Latviju-no-krīzes-izvedējs-pensiju-griezējs Valdis Dombrovskis vēl šobrīd ir Komisijas viceprezidents, un taisnībai par godu jāsaka – mēnešaldziņa 22 963 eiro ir diezgan nopietna (komisāru algas ar Latvijas nodokli neapliek), bet, arī biezo eirokušķi saņemot, neko sevišķi sliktu mums nav nodarījis. Arī labi. Uz viņu varētu attiecināt Marka Tvena teicienu par māti, kurai bija divi dēli: viens kļuva par tālbraucēju kapteini, otrs – par Amerikas viceprezidentu, un vairs nekas par viņiem nav dzirdēts.

Eirodeputātus ierasts šimpēt par it kā lielo algu, kas iepretim komisāru cipariem šķiet pieticīga. Tiešām, tā astoņu tūkstošu aldziņa tiek ar nodokli aplikta, tā ka pāri paliek vien kādi seši. Bet! Ir piemaksas! Tā par katru dienu parlamenta ēkā pienākas klāt 304 eiro. Piedevām, ja piereģistrējies desmitos vakarā un tad septiņos no rīta, saņem divu dienu piemaksu, lai arī faktiski uz vietas vari nebūt vispār. Un tā katru dienu, izņemot, kad balsošana, – tad gan jābūt klāt. Tas sīkumiem.

Plus kādi četri tūkstotīši mēnesī kantora uzturēšanai dzimtajā pusē, un vēl ir nepilni 20 tūkstoši ik mēnesi izmantojami savu palīgu algošanai grūtajā deputāta ikdienā. Vārdu sakot, iztikt var arī bez komisārēšanas, kas manā samaitātajā iztēlē izskaidro, kādēļ uz šo gājputnu laiku baltajiem padebešiem skriet līdzi vēlas arī milzīgs skaits politimpotentu un vienkārši ākstu.

Kā zināms, nauda pati par sevi laimi nenes. Vajadzīga arī drošība, un tā Briselē ir atrodama – vismaz uz kādu laiciņu. Proti, eirodeputātiem ir savs neaizskaramības statuss, un to var atcelt tikai Eiroparlaments. Procedūra nav ātra, tipisks termiņš ir pāris gadu.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.