Māris Zanders: Interesanta socioloģija, sērīgi secinājumi Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
Foto - arhīvs
Nesen latviešu valodā iznākušajā Ķīnas prozaiķa Mo Jeņa darbu krājumā “Meistar, jo tālāk, jo trakāk” kāda zemnieku dzīves Kultūras revolūcijas laikā ainiņa ilustrē, ko nozīmē īsta pieticība. Proti, galvenais varonis dusmojas, ka viņa krusttēvs atradis un nav padalījies ar lauku peļu ziemas krājumu.
Peles savāktie graudi kā priecīgs notikums – atcerējos šo epizodi, aizvadītajā nedēļā izlasot ziņu virsrakstu “Sabiedrība Latvijā arvien vairāk uzticas politiskajām partijām un valdībai”. Izrādās, sasniegums ir tas, ka šobrīd politiskajām partijām neuzticas “tikai” 82% aptaujāto jeb par 7% mazāk nekā 2017. gada rudenī. Patiešām milzīgs sasniegums!
Līdzīga pieticība “Eirobarometra” aptaujas interpretācijā attiecas uz citām Latvijas varas struktūrām. Proti, labā ziņa esot tā, ka valdībai neuzticas “tikai” 58% (bet bija taču 64%!), savukārt Saeimai neuzticas vairs “tikai” 66% (bija 75%).
Kādam vajadzētu būt uzticēšanās (nevis neuzticēšanās) līmenim, lai mēs varētu runāt par puslīdz normālām sabiedrības un varas struktūru savstarpējām attiecībām? Var jau būt, ka mūsdienās patiešām par labu atzīstama arī attiecība 50 pret 50, un nav jēgas cerēt uz uzticēšanās līmeni 60–70% apmērā.
Pagājušā gada novembrī veiktajā “Eirobarometra” aptaujā parādās vēl vairāki interesanti rādītāji, pareizāk sakot, iespējas interesantām šo rādītāju interpretācijām. Pozitīvs priekšstats par Eiropas Savienību (ES) ir 42% Latvijas iedzīvotāju. Tas, kā saka, ir daudz vai maz? Kāds ir līmenis, kas signalizē par konkrēto sabiedrību kā eiroskeptisku? 62% aptaujāto nepiekrīt apgalvojumam, ka Latvijas nākotne būtu labāka, ja tā nebūtu ES dalībvalsts. Tātad var pieņemt, ka trešā daļa šādam apgalvojumam tomēr piekrīt. Un atkal – tas ir daudz vai maz?
No vienas puses, var teikt, ka eiroskepticisms nav sasniedzis Eiropas Savienībai bīstamu līmeni, kamēr kopumā pozitīvi par ES domā kaut vai puse no iedzīvotājiem. No otras puses, ja mēs uzskatām, ka dzīvojam demokrātiskā iekārtā, tik ievērojamu pretēju atbilžu sniedzēju īpatsvaru arī nevar ignorēt.
Zīmīgi arī, ka par vislielāko ieguvumu no dalības ES Latvijā aptaujātie (67%) norādījuši brīvu cilvēku, preču un pakalpojumu kustību. No vienas puses, šāds rezultāts nepārsteidz, jo iespēja ceļot, mācīties vai meklēt darbu citās dalībvalstīs ir labi saprotams ieguvums. No otras puses, šī ieguvuma augstā vieta citu ieguvumu sarakstā netieši liecina, ka ES finansējuma nozīmi Latvijā mēs sajūtam mazāk, lai gan it kā nebūtu jāpierāda, cik daudzi tēriņi un projekti
Latvijā ir lielā mērā atkarīgi no “Eiropas naudām”. Līdz ar to jautājums ir par iemesliem. Varbūt te saskaramies ar ievērojamas sabiedrības daļas šaubām, vai “Eiropas nauda” Latvijā tiek tērēta jēdzīgi. Varbūt šī nauda tiek saprasta kā kaut kas pašsaprotams, jo esam taču trūcīgāki par “veco Eiropu”. Atklāti sakot, otrais iemesls (protams, ja tāds tas tiešām ir) rosinātu sērīgas pārdomas par to, ka mēs esam pieraduši pie “jaunāko brāļu” lomas un vietas.
Visbeidzot – 46% aptaujāto uzskata, ka viņi paši ir labi informēti par ES jautājumiem. To, cik šis pašnovērtējums ir pamatots, varēsim pārliecināties drīzumā gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Atļaušos būt viegli skeptisks, jo zināt, ka vispār ir tāds Eiropas Parlaments, Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka, nenozīmē adekvātu priekšstatu par ES patiešām sarežģīto funkcionēšanu.