Viedoklis. Noziegums un sods Apriņķis.lv
- Autors: Agita Latkovska
Foto - arhīvs
Atzīstos – esmu dzīvē šmaukusies, esmu braukusi Rīgas sabiedriskajā transportā par zaķi. Ne vienu reizi vien! Un ir gadījies, ka mani pieķer un jāmaksā sods. Pelnīti, protams. Nekad neesmu no soda izvairījusies. Pelnīts ir, pati vainīga, maksā nu par saviem grēkiem! Kur noziegums, tur sods.
Cita lieta ir, ja savas nezināšanas dēļ nonāc situācijā, kad tevi soda. Tikko bijām nopirkuši automašīnu, nokārtojuši visus papīrus Ceļu satiksmes drošības direkcijā un, laimīgi atbraukuši līdz mājām, novietojām jauno auto līdzās mājai. Liels notikums – ģimenes pirmā automašīna! Un – tavu pārsteigumu! – drīz vien automašīnas logā parādījās “plāksteris” jeb soda kvīts par auto novietošanu neatļautā vietā.
Kāds ļoti acīgs un ļoti apzinīgs policista kungs laikā pirms Ziemassvētkiem tik apzinīgi veica savus pienākumus, ka izmērīja noteiktos sprīžus un olektis no mazās ieliņas krustojuma, kur auto pēc definīcijas nedrīkst atrasties, saberzēja rociņas un uzlika sodu. Un nav nozīmes tam, ka automašīnas šajā vietā stāv regulāri, dienām un naktīm, un neviens nekad nav saņēmis nekādas soda kvītis. Atlika vienu vienīgo reizīti tieši pirms Ziemassvētkiem iegadīties tā, ka mēs, tikko tikuši pie sava pirmā ģimenes auto, nebijām vēl kārtīgi izpētījuši savas mājas apkārtni un atkārtojuši ceļu satiksmes noteikumus, kas reglamentē atļautos metrus no krustojumiem, kur drīkst novietot auto, un iekritām.
Dusmas lielas – gan uz sevi, gan arī uz to īpaši atbildīgo oficieri, kurš pirms Ziemassvētkiem gribēja paveikt kādu labu darbu, iekasējot no grēkāžiem 40 eiro un uzspodrinot savas atbildīgā darbinieka mundiera podziņas. Protams, pēc likuma viņam ir taisnība, sods uzlikts pēc noteikumiem, viss ir juridiski pareizi. Kopš tās reizes grēkāžiem pamatīga mācība – izskaitīt metrus un centimetrus, pirms novietot auto pie savas mājas. Mācība laba, bet, kā tajā vecajā anekdotē par pazudušajām karotītēm, kuras, izrādās, tomēr nebija nozadzis kaimiņš, – karotītes atradās, bet rūgtums tomēr palika.
Tādu zināmu rūgtumu marta sākumā piedzīvoja un sociālajos tīkos emocionāli pauda liela daļa Latvijas iedzīvotāju, kurus “sveicināja” Valsts ieņēmumu dienests, norādot, ka jūs, cienītais Latvijas pilsonīt, kas strādājat un maksājat nodokļus, esat savai valstij parādā tādu un tādu summu. Nezinājāt? Nu, piedodiet, tur nekā nevaram darīt, jums pašam ir jāseko līdzi nodokļu un grāmatvedības lietām.
Tomēr tas rada zināmas pārdomas. Ja cilvēks godīgi strādā oficiālu darbu, saņem algu, zinot, ka grāmatveži savukārt dara savu darbu, tas ir, nokārto, ka daļa nopelnītā tiek novirzīta valstij nodokļos, tad gribas skaidri saprast, kā un kāpēc ir izveidojušās parādsaistības pret valsti, ja nekad iepriekš nekas tāds nebija noticis.
Ne visiem ir izprotama nodokļu politika, un nav jau gluži tā, ka Valsts ieņēmumu dienests ļoti skaidri būtu jau laikus sabiedrībai skaidrojis, kā nekļūt par parādnieku. Grāmatvedības džungļu un nodokļu politikas nepārzināšana neatbrīvo no atbildības – jā, protams! Bet vai tas neliecina, ka valstī tomēr kaut kas nav īsti kārtībā?