Menu
 

Komentārs. Par lielajiem un mazajiem zagļiem Apriņķis.lv

  • Autors:  Dzintris Kolāts
Foto - arhīvs Foto - arhīvs

Man bija tā vēsturiskā iespēja būt aculieciniekam Vecrīgas grautiņiem janvārī pirms 10 gadiem, kad nevardarbīgi protesti pārauga iepriekš neredzētā jandāliņā. Toreiz strādāju Latvijas Radio, kas atrodas tieši Doma laukumā. No balkoniņa bija labs skats, un jau koncerta laikā jutu, ka kaut kas briest.

Piemēram, nekad pa kori nebija sviests ar olām un tomātiem. Pēc tam, kā saka, panesās. Policija nebija tādiem notikumiem gatava, tikai vēlāk ieradās robotiem līdzīgi tēvaiņi, kuri lielākos negantniekus bez ceremonijām savāca.

Bet pirms tam notika, lūk, kas. Skanot aurošanai izgāzt durvis un šturmēt Saeimu, kas ir nosodāmi, bet vismaz saprotami no jandāliņa loģikas, citi gudrinieki manīja, ka ir īstais laiks kam patīkamākam. Tinkš-tankš, lidoja akmeņi Smilšu ielas alkohola bodītes logos, un zeļļi, gan kautrīgi aizsedzoties, gan braši nopozējot, stiepa ārā klēpjus ar smalku dzērienu blašķēm, sak, tagad taču nemieri, tagad drīkst! Sīki zagļi izmantoja lielo iespēju.

Iespējams, salīdzinājums mazliet pārspīlēts, taču sociālajos tīklos nupat redzu pazibam it kā jautājuma, it kā aicinājuma formā – nez, mums vajag pīkstināt talonu trolejbusā, ja tā bandītiskā “Rīgas satiksme” izķeņķelējusi neskaitāmus miljonus un nekaunas vēl prasīt? Paredzu, ka sašutuma akmeņi nobirs arī pār jauno iniciatīvu, ka, lūk, eksperimenta kārtā šonedēļ Rīgas sabiedriskajā transportā brauks kontrolieri neformālā apģērbā. Nekontrolēšot, bet tikai skatīšoties, cik daudzi par zaķi brauc. Nezin, nezin, kā nu būs ar to “tikai skatīšanos”...

Kā tā var?! Kur cilvēktiesības, kur morāle un ētika?! Ejiet savus miljonus dabūt atpakaļ un tad runāsim. Gan jau kontrolieri ir tā “Rīgas satiksmes” daļa, kas visvairāk un tiešāk dabū rūgtos pilienus par uzņēmuma nejēdzībām. Siltos, komfortablos kabinetos sēdošie valdes locekļi no tā pārāk tālu. Tiesa, pārāk droši šie kabineti vairs nešķiet, bet tas tā – zināšanai.

Man jau gan aizdomas, ka nedz trolejbusu vadītāji, nedz atslēdznieki, nedz kontrolieri ne smakas no tiem miljoniem nebūs jutuši, vēl jo vairāk – ar pirkstiem čamdījuši. Gan jau liela daļa šai atmosfērā īpaši patīkami nejūtas.

Esmu aktīvs sabiedriskā transporta izmantotājs, jo pašam sava braucamā nav, un man ļoti pazīstama gan smakojošā, gan jau no rīta iereibusī, gan dažāda cita publika. Esam dažādi. Sevišķi nepatīkami ir bravūrīgi jandalētāji, kas iegāžas salonā, atver dzeramo, aizskar un uzmācas citiem pasažieriem, lamājas... varētu turpināt. Lielākā daļa publikas pagriežas pret logu un klusējot gaida mirkli, kad huligāni izkāps. Lūk, šajā brīdī gan sasodītās kontroles iekāpšanu visi uzņem ar atvieglojuma nopūtu. Lielākajā daļā gadījumu mutes brūķētāji kļūst rāmi kā jēriņi vai arī nu konflikta centrā ir kontrolieri. Jums mazākas izredzes tapt iesaistītam. Un vispār – kaut kādām taisnīguma kripatām taču jābūt, lai talona pīkstinātājs patiesi nejustos kā jefiņš.

Var jau saprast nīgrumu, kad dzirdam par miljonu pazudušanu kaut kur “Rīgas satiksmes” augšās, bet tev uzstājīgi prasa biļeti. Taču domāju arī tā: ja hroniski braucu par zaķi un atrodu sev liekulīgu attaisnojumu, ka citi taču zog vairāk, tad īstenībā šādu stāvokli esmu pelnījis. Faktiski legāls brauciens ir mans mikroskopisks protests pret kabinetu zagļiem. Nevardarbīga pretošanās. Un nākamais, protams, ir vēlēšanas, kur arī mana, tava, mūsu visu balss var kaut ko izšķirt.

Jāatzīst – esmu par zaķi šad tad braucis. Paliku nemanīts, bet labi nejutos.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.