Linda Mūrniece: Beidzot varu novērtēt, ka esmu brīva ^{Apriņķis.lv}

– Kādi bijuši šie septiņi gadi viesnīcas vadītājas amatā?

– Tikai šeit es pa īstam varēju novērtēt to, kā tas ir, kad esi atkarīgs pats no sevis un saviem lēmumiem un nav jāmeklē kompromisi lielos lēmumos. Pēc tam, kad ministrijā visu laiku biju spiesta griezt darbiniekiem algas, atnākot uz šejieni, es visiem palielināju atalgojumu un teicu, ka ir patīkami par saviem cilvēkiem parūpēties. Šeit dzīvojam kā lielā, draudzīgā ģimenē, ir nostabilizējies kolektīvs, rīkojam kopīgus pasākumus. Nav jābaidās, ka kāds varētu iedurt duncīti mugurā, kā tas bija politikā. Protams, gadās problēmas, kā ikvienā darbavietā, bet tās ir tik niecīgas…

– Vārdu sakot, tās nav valstiskas…

– Nav gan. Taču joprojām ir cilvēki, kuri uzskata, ka pie notiekošā valstī vainīga esmu es. (Smejas.) Ir gadījumi, kad mani sajauc ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci un izlamā pēc pilnas programmas, turklāt nevis sociālajos tīklos, bet raksta man vēstules No tā visa man ļoti ilgus gadus bija jāatiet, tomēr es joprojām automātiski saraujos, jo ilgi bija sajūta (īpaši par pēdējiem gadiem politikā), ka, lai kas arī notiktu, pie visa vainīga esmu es. Ja ārā līst, vainojiet mani! (Smejas.)

– Kas tevi visvairāk kaitināja, esot politikā?

– Tas, ka nācās par daudz ko taisnoties, piemēram, par to pašu Bauskas tiltu (2009. gadā Bauskā cilvēki, protestējot pret slimnīcas slēgšanu, nobloķēja satiksmei tiltu pār Mūsu; protestētājus izdzenāja policijas specvienība, kas bija ieradusies no Rīgas, – red.). Nevienam jau nebija jēgas skaidrot, ka par to uzzināju post factum, jo ministrs nevar pieņemt lēmumu par specvienības sūtīšanu. Ja es šādu lēmumu pieņemtu, mani par to varētu ielikt cietumā, jo likums to neparedz. Droši vien kādas lietas varēja darīt citādāk, bet tobrīd situācija valstī un Iekšlietu ministrijā bija tik baisa, ka uzskatu – es izdarīju visu, lai to sakārtotu! Pieņēmu visus nepopulāros lēmumus, kas bija sakrāti un atstāti kādam… Līdz ar to ministriem, kuri nāca pēc manis, nebija problēmu – viņi varēja palielināt algas un darīt visu pārējo. Iepriekšējais ministrs Rihards Kozlovskis to novērtēja un teica man paldies.

– Vai tagad jūties brīvāka?

– Jā, šobrīd izbaudu to, ka atzīst un novērtē manu paveikto, ka īsti nevienam nav jāatskaitās; gribu – runāju, gribu – nerunāju.

– Brīžiem tu ļoti atklāti izsakies soctīklos, arī par sāpīgām lietām, piemēram, Liepājas pedofilijas gadījumu un ķīmisko kastrāciju, kas būtu jāizmanto. Kādēļ Latvijā tāda joprojām nav ieviesta, un vai šādu soda veidu mūsu valstī vajadzētu?

– Protams, ka vajadzētu! Cilvēki izsakās, ka tas nepalīdzēs, taču ķīmiskā kastrācija pedofiliem novājina tieksmi darīt pāri. Eiropā šāds sods ir ieviests, tas nav nekas jauns. Apvienojot ar uzraudzību un vēl kādām lietām, tas būtu ļoti efektīvi, vismaz profilaktiski. Par to esmu mēģinājusi runāt parlamentā un ne tikai kā ministre. Esot Saeimā, mēs ar Juri Dobeli par to ļoti skaļi runājām. Lepojos, ka toreiz vismaz panācu izmaiņas likumdošanā – kriminālnoziedzniekiem, kas izvarojuši vai nogalinājuši bērnus, nav apžēlošanas. Viņiem piespriests mūža ieslodzījums, un viņi pēc 20 gadiem nevar prasīt apžēlošanu. Protams, tas ir diskutējami, jo mēs viņus uzturam. Par to cīnījos piecus gadus, jo visu laiku uzradās cilvēktiesību aizstāvji, kas mēģināja pierādīt, ka noziedzniekiem ir cilvēktiesības. Nesen šajā sakarā paskatījos, ka pēdējoreiz par to parlamentā atkal ir runāts 2015. gadā. Bet viss ir palicis tā, kā palicis. Ja es būtu parlamentā, ietu tam kā tanks cauri un gan jau piecu gadu laikā to panāktu. Vēl joprojām nav ieviests pedofilu reģistrs. Katru reizi, kad kāds bērns cieš, tas uzplaiksnī un tad atkal aizmirstas. Par to gan nesen bija izteicies tieslietu ministrs Bordāns, tā ka rezonanse tam visam, cerams, tomēr ir.

– Kas no Latvijā pašlaik notiekošā tevi kaitina visvairāk?

– Man daudz kas nav vienaldzīgs, lai gan brīžiem ir tā, ka labāk būtu neskatīties, kas notiek. Vienu brīdi ļoti cerēju, ka Valsts prezidents šo parlamentu atlaidīs – brīdī, kad ilgstoši nespēja izveidot valdību. Droši vien ar to viņš būtu cēlis savu popularitāti, lai gan, iespējams, bija apsvērumi, kompromisi, kāpēc tas nenotika. Tā nu mēs tagad dzīvojamam ar ministri, kuras uzņēmums nemaksā nodokļus un kura šo situāciju komentē kā tirgus bāba (lai man piedod kārtīgās tirgus sievas!). Nemaz nerunājot par to, kas notiek parlamentā un ka valdību vada viena no mazākajām partijām. Man būtu licies loģiski, ja viņus visus izdzenātu, jo daži jau visai ātri parādīja savu īsto seju. Tagad izskatās, ka ar šo parlamentu vilksim visus četrus gadus.

– Par Rīgas domi laikam vispār nerunāsim…

– Jā, tā visatļautība, ko visi redz un visi zina, bet neviens neko nedara… Cilvēkiem gan būtu jāzina – ja Ušakovu ievēlēs Eiroparlamentā, tas nebūt nenozīmē, ka viņu pēc tam nevar saukt pie atbildības. Nevar noslēpties politikā.

– Kā tavs pašreizējais dienas ritms atšķiras no darba ritma ministrijā?

– Arī šeit strādājam divdesmit četras stundas diennaktī, un parasti visas problēmas notiek vai nu 30. decembra vakarā vai 24. decembra rītā. (Smejas.) Tāpēc es tiešām nepārspīlējot varu teikt, ka naktī fiziski guļu uz telefona. Taču savu darba grafiku un ritmu varu regulēt pati, varu aizbraukt uz laukiem un viesnīcu vadīt no turienes. Sākumā daudz laika pavadīju ar bērniem, atdodot viņiem to, ko biju atņēmusi, esot politikā. Protams, darbs viesnīcā ir ļoti intensīvs, jo vakaros šeit bieži notiek pasākumi, ir svarīgi banketi, kuros vienmēr esmu klāt, lai redzētu, kā manējie strādā. Arī pati bieži strādāju – piemēram, apkalpoju viesus “Mazajā Otto” 18. novembrī, jo cilvēkiem patīk, ka viņiem pienesu kafiju. Kad augšā notiek banketi un manējiem vajag palīdzību, aplieku priekšautu un dodos palīgā. Man šķiet pareizi, ja darbinieki redz, ka ar viņiem kopā strādāju, nevis tikai vadu. Tiesa, kad sāku šeit strādāt, pirmā doma bija: atdodiet man ministriju, kur ir disciplīna, rīkojumi! Viesnīca ir pilna ar māksliniekiem un personībām, un ar katru jāprot sadzīvot.

– Ja tas ir nepieciešams, tu vari arī uzkopt numuriņus un saklāt gultas?

– Protams! Varu visu, arī saremontēt caurules, ja vajag! (Smejas.)

– Droši vien nesen, 8. martā, arī pamanīji dažu dāmu rīkoto piketu pie Saeimas. Vai tev tapa skaidrs, ko īsti viņas grib? Vienlīdzību?

– Es gan neesmu īstais nevienlīdzības piemērs, bet sūdzēties par vienlīdzības trūkumu un to pieprasīt nav īsti gudri. Mēs taču redzam, ka sievietes ir gan vadošos amatos, gan parlamentā, viņas vada lielus uzņēmumus. Sievietes tiek galā ar bērniem, ar vīriem un ar darbu. Arī likumu ziņā nav nekā sievietes diskriminējoša. Kādreiz bija pētījums, ka sievietei līdzīgā amatā ir mazāka alga nekā vīrietim. Nekad un nekur, kur esmu strādājusi vai vadījusi kolektīvu, neko tādu neesmu redzējusi. Īpaši nepētīju, ko tās dāmas pieprasīja, un vienīgais plakāts, ko ievēroju, bija “Gribu Proseco un vienlīdzību!” – viss uzrakstīts pareizajā secībā. (Smejas.) Tas vēl bija saprotami. 

– Vēl jau nesen bija diskusijas, ir vai nav jāsvin 8. marts…

– Kāpēc lai to nesvinētu? Mēs arī svinējām, un redzu, ka katru gadu svin arvien vairāk. Man te ir pietiekami daudz jauniešu, kuri nav auguši padomju laikā un līdz ar to nevarētu būt pārmantojuši tās tradīcijas, – visi nāca ar puķēm, meitenēm uzsaucām šampanieti. Neesmu satikusi nevienu, šķiet, izņemot Inu Druvieti parlamentā, kura bija piespraudusi zīmīti ar uzrakstu “Es nesvinu Klāras Cetkinas svētkus” vai “Nenāciet man klāt!”, bet visas pārējās dāmas tīri labprāt pieņēma ziedus. Labi, ja sievietei ir vīrietis, kurš katru dienu dāvina ziedus, bet tās, kurām nav, tos saņem vismaz 8. martā. Svētku jau nekad nevar būt par daudz.

– Atgriežoties pie politikas... Vai, tavuprāt, mēs šeit kādreiz sagaidīsim “dzelteno vestu” protestus, kādi notiek Briselē un citur Eiropā?

– Neapmierinātība jau it kā mutuļo, bet brīdī, kad kaut ko vajag darīt, neviena nav. Domāju, ka latviešus diez vai kāds tā nokaitinās, lai viņi saceltos. Vai otra versija – visiem viss ir diezgan labi, visiem viss patīk. Vienīgais, kas mani, tāpat kā daudzus uzņēmējus, uztrauc, ir Rīgas dome un nodokļi. Tas haoss, kāds ir ieviests nodokļos! Kā teica mani grāmatveži, par jauno nodokļu sistēmu “sajūsmā var lauzt krēslus”, kā tas viss ir sacūkots. Es pat nevaru cilvēkam pielikt pie algas, jo, to izdarot, sasniedzu robežu, kad sākas lielāka nodokļu likme, un rezultātā viņam naudu patiesībā būšu atņēmusi. Bet tur neko nevaru mainīt, tikai pateikt savu viedokli, turklāt uzņēmējam, kas vada savu biznesu, ir ļoti maza interese par politiku. Es pat neko nevaru pateikt par parlamentu, jo man tie cilvēki neko neizsaka – viņi neko nav izdarījuši, nav manīti. Budžets arī nav pieņemts, un mēs tikmēr dzīvojam ar vienu divpadsmito daļu budžeta, kas arī ir diezgan briesmīgi. Drīz valsts iestādēm nebūs, no kā algas maksāt. Es varu izdzīvot tikai tāpēc, ka man restorāna bizness ir sasaistīts ar viesnīcas biznesu.

– Rodas sajūta, ka kaut kas ir aizgājis šķērsām un mēs neesam to pamanījuši…

– Daudzas lietas, kas tika pieņemtas 2009. un 2010. gada krīzes laikā, neviens nav atcēlis. Tie paši nodokļi par īpašumiem tika pieņemti tikai tāpēc, ka budžetā bija lieli robi un mums vajadzēja to lāpīt. Tagad visi uzskata, ka tā tam jābūt. Un nevis tāpēc, ka tā ir ērtāk, bet tāpēc, ka visi to ir aizmirsuši. Tā mēs joprojām dzīvojam ar daudziem krīzes risinājumiem, kas ļoti sit pa biznesu.

Atgriežoties pie nemieriem... Ja arī kāds kaut ko izdomā, cilvēki paši nevar saorganizēties, tāpēc vajag kādu, kurš to organizē. Taču katrs dzīvo savā burbulī, un tā neviens nevar vienoties, turklāt mums jau nav īsta līdera.

– Mēs visu laiku runājam par politiku, tomēr tagad tev ir vairāk laika pabaudīt mākslu un dzīvi. Kas no beidzamā laikā redzētā tevi ir visvairāk aizķēris?

– ”Pūt, vējiņi!” Latvijas Nacionālajā teātrī. Tā bija pirmā reize, kad izrādes laikā raudāju. Man līdzi bija meita, un arī viņai tas likās ļoti saviļņojoši.

– Teici, ka vairāk laika vari veltīt bērniem, kuri pa šiem septiņiem gadiem ir paaugušies. Ko viņi tagad dara?

– Meita Helēna studē politikas zinātni, bet domāju, ka maģistratūrā viņa studēs kaut ko citu un neizvēlēsies iet politikā, lai gan ir līdzīga man un ir sociāli ļoti aktīva. Dēls filozofē par to, ko viņš gribētu, bet pašlaik mācās 11. klasē, tā ka viņam vēl ir gads laika. Galvenais, viņi zina, ka grib kaut ko sasniegt.

– Ko tu pati sagaidi no šī pavasara?

– Kad iestājas pavasaris un uzspīd saulīte, visiem – arī man – kļūst priecīgāk dzīvot. Mēs sākam plānot vasaras darbus šeit, viesnīcā; arī mājās jāsāk sēt sēklas un audzēt stādus dārzam. Tā kā uz laukiem braucu reizi nedēļā, tomātus gluži nevarēšu stādīt, bet puķes un krūmiņi man ir. Gaidu, kad kopā ar draugiem varēsim sāk rakņāties pa zemi, jo tas ir izcils relaksācijas veids un iespēja atbrīvoties no negatīvās enerģijas.