Pāvils Brūvers: Maisi vaļā! ^{Apriņķis.lv}

Izrādās, ka daļa čekas maisos nokļuvušo nemaz nav zinājuši, ka viņi reģistrēti kā VDK ziņotāji, citi tur nokļuvuši savu profesionālo pienākumu dēļ un nav bijuši nekādi “stukači”, bet viena daļa esot piekritusi sadarbībai ar čeku, lai tai kaitētu, piegādājot viltus ziņas. Jāpieņem, ka tādi īsti, ļaunprātīgi nodevēji čekas ziņotāji te nemaz nav bijuši.

Šādu “skaidrību” nu esam guvuši no čekas maisu atvēršanas. Vai ar šo ieguvumu ļaudis var mierīgi pavilkt svītru zem šī padomju laika mantojuma un teikt, ka nu beidzot mēs zinām, kas un kā noticis, ko kurš ir darījis, ka ir noticis izlīdzinājums un tagad varam dzīvot tālāk mierā un saskaņā? Protams, ka tā nav. Katram, kurš piedzīvojis padomju laikus, ir sava personīgā pieredze, gandrīz katrs no mums ir vairāk vai mazāk cietis no čekas uzraudzības, un vienkārši nav iespējams tam ticēt, ka neviens aģents čekai neko būtisku nav ziņojis.

Jaunas cerības gūt vairāk patiesības radās brīdī, kad sāka parādīties VDK elektroniskajā datubāzē “Delta” atrodamie aģentu ziņojumu atreferējumi. Viens otrs ziņojums tagad ieraudzījis dienas gaismu, piemēram, dzejnieka Rokpeļņa (segvārds “Miķelis”) ziņojums par sava kolēģa, cita dzejnieka, pretpadomju domām un izteicieniem. Intervijā ar Domburu “Delfos” viņš skaidro, ka tā neesot nedz rakstījis, nedz teicis! Tas esot feiks jeb viltojums.

Kādreizējais bārmenis Ķirsons kā čekas aģents “Alfa” arī ziņojis par savu kolēģi, citu bārmeni, kurš viņam atklājis savas patiesās domas par dzīvi Padomju Savienībā un izteicis vēlēšanos šo zemi pamest. Tas noticis 1984. gada martā, kad Padomju Savienībā vēl gluži svaigs bija tikko kā mirušā čekista Andropova represiju gars, kad aiz restēm varēja nonākt arī par mazākiem pārkāpumiem. No Ķirsona teiktā izriet, ka viņš neko sliktu neesot darījis – savus ziņojumus čekai rakstījis tā, “lai nekaitētu cilvēkam un arī VDK tas nebūtu īpaši noderīgi”. Savukārt cits čekas savervētais aģents, kura ziņojumi parādās datubāzē “Delta”, metropolīts Aleksandrs ar segvārdu “Čitateļ”, notikušo pagaidām nekomentē.

Tāds ir sākotnējais ieguvums no piekļuves datubāzes “Delta” materiāliem, un acīmredzot turpinājums ne ar ko daudz neatšķirsies. Lai arī kādi teksti no šīs datubāzes tiktu izvilkti, droši vien publiskajā telpā no to autoriem mēs saņemsim šādus un līdzīgus skaidrojumus, kas būs vērsti uz notikušā nopietnības mazināšanu un sevis attaisnošanu.

Tas rāda, ka arī “Deltas” atvēršana nespēs nest nedz ilgi gaidīto skaidrību, nedz attīrīšanos, nedz sabiedrības atveseļošanos. Ja visas šīs publiskās veļas mazgāšanas iniciatoriem sabiedrības atveseļošanās process būtu rūpējis vairāk par savas partijas reitingu pieaugumu (iespējams, arī atriebību), viņi jau sen būtu varējuši pārņemt to pieredzi, ko gadsimtiem ilgi dvēseļu dziedināšanā uzkrājusi Baznīca – proti, ar patiesu grēksūdzi, grēku piedošanu un grēksūdzes noslēpuma turēšanu. Tādam vajadzēja būt lustrācijas procesam! Pašreizējā publiskā izrāde radīs tikai jaunus melus, jaunus aizvainojumus, savstarpējus apvainojumus, sarūgtinājumus un padziļinātu neticību mūsu valsts vadītāju spējām un viņu labajai gribai.