Komentārs: Dievs, tava zeme deg! Apriņķis.lv
- Autors: Una Griškeviča
Foto - arhīvs
Šie vārdi no Lūcijas Garūtas un Andreja Eglīša 1943. gadā pilnīgi citā kontekstā tapušās kantātes man nāk prātā, skatoties uz vājprātīgo (piedodiet, bet neatrodu šai nodarbei citu, pieklājīgāku, apzīmējumu) kūlas dedzināšanu, kāda vērojama šopavasar.
Absurdākais šķiet tas, ka cilvēki turpina šo piromāniju par spīti sinoptiķu un ugunsdzēsēju pagājušās nedēļas beigās izteiktajām bažām un prognozēm, ka kūlas ugunsgrēku skaits sestdien un svētdien var sasniegt pēdējo gadu rekordu, un atgādinājumam iedzīvotājiem, ka kūlas ugunsgrēks var izcelties arī no nepieskatīta ugunskura vai grila, savukārt uguns no pļavas var viegli pārmesties uz mežu un ēkām.
Diemžēl šī briesmīgā prognoze piepildījās – kā sestdien ziņoja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, šogad (tātad, ironiski izsakoties, kopš “dedzināšanas sezonas” sākuma) dzēsti jau vairāk nekā 1000 (!) kūlas ugunsgrēki, savukārt aizvadītās nedēļas nogalē glābējiem nācās doties no viena izsaukuma uz nākamo, un dažbrīd vienlaikus visā Latvijā bija vairāk nekā 50 izsaukumu…
Un tagad tiešām man rodas loģisks jautājums: ja ir zināms, ka sods par nesakoptas teritorijas “sakopšanu” ar dedzināšanas metodi var izmaksāt no 40 līdz pat 2090 eiro, kāpēc zemju īpašnieki rudenī nepapūlas nopļaut savas pļavas un grāvmalas, savākt nobirušās lapas, bet pavasarī to visu metas kāri nodedzināt? Vienaldzība? Nesodāmības izjūta? Sak, es te padedzināšu, jo mani taču nenoķers un nesodīs. Tas taču ir sīkums, ka vienā no Pierīgas novadiem kūlas ugunsgrēks pārmetās tuvējā mežā, nopostot trīs hektārus jaunaudzes, Babītes novadā ugunsgrēks plosījās 60 hektāru platībā, Spilves pļavās izdega vairāki hektāri, bet Kuldīgas novadā beidzās ar to, ka nodega šķūnis ar traktortehniku…
Acīmredzot šie absolūti bezatbildīgie cilvēki aizmirst, ka uguns var nopostīt arī viņu īpašumu (mājas, saimniecības ēkas, mežus u.c.), turklāt dzēšana apdraud arī pašus glābējus, jo, kā atgādina VUGD, tas ir ilgstošs un fiziski smags darbs, bet dažkārt ugunsgrēka vietai nav iespējams piebraukt ar autocisternu, tāpēc ugunsdzēsēji līdz notikuma vietai ir spiesti doties ar kājām un liesmas dzēst ar pletnēm, lāpstām un rokas smidzinātājiem…
Šo visu komentējot, kāda mana paziņa, kurai pieder paliela lauku saimniecība, norādīja: “Ikvienam zemesgabalam ir zināmi īpašnieki! Kādēļ laikus netiek sodīti tie, kuri katru pavasari dedzina pērnās lapas un svilina kūlu nesakoptajās pļavās un grāvmalās?”
Varbūt šis jautājums būtu publiski un skaļi uzdodams atbildīgajām institūcijām, piemēram, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai, Valsts vides dienestam u.tml., ka ir vērts palielināt sodus par pērnās zāles dedzināšanu? Jo pašlaik nešķiet, ka piemērojamā soda lielums kādu potenciālo dedzinātāju īpaši atturētu no šī niķa, lai neteiktu – nozieguma.
Acīm redzot arī kontrole pār to, kā zemju īpašnieki sakopj savus īpašumus, ir pilnīgi neefektīva. Tiesa, milzu platību pārbaude visā Latvijā atbildīgajām institūcijām varētu būt īsts izaicinājums, taču negribētos domāt, ka arī ierēdņiem ir pilnīgi vienalga, ka ikkatru pavasari viņu zeme deg zilās liesmās...