Māris Zanders. Ar juristu spēkosies jurists? Apriņķis.lv
- Autors: Māris Zanders, speciāli "Kodolam"
Foto - arhīvs
Aizvadītajā nedēļā apstiprinājās politikas aizkulisēs jau cirkulējušās runas, ka Egila Levita sāncensis cīņā par Valsts prezidenta posteni varētu būt tiesībsargs Juris Jansons. Pats Jansons pēc tikšanās ar “KPV LV” Saeimas frakciju informējis, ka uzaicinājumu kandidēt pagaidām neesot saņēmis, bet, ja saņemtu, piekristu. Līdz ar to ir iemesls dažām subjektīvām piezīmēm par šo personu.
Pieļauju, ka lielai daļai sabiedrības ir diezgan neskaidrs priekšstats par to, ar ko vispār nodarbojas tiesībsargs un viņa birojs. “Droši vien kārtējais kantoris…” Es tik skeptisks nebūtu kaut tādēļ, ka ir pareizi, ja valstī ir izpildvarā (ar to saprotot, piemēram, Labklājības vai Tieslietu ministriju) neinkorporēta struktūra, kas, kā saka, ikdienas režīmā nodarbojas ar cilvēktiesību jautājumiem.
Un te arī jāpiezīmē, ka cilvēktiesības nav tikai dažādu minoritāšu grupu jautājums, kā var likties. Tās ir tiesības uz adekvātu veselības aprūpi, tiesvedību izskatīšanu utt. Ik gadu birojs paša tiesībsarga personā sniedz ziņojumu (tas ir arī izlasāms), un vismaz no satura viedokļa tie ir daudzpusīgi un korekti. Lai man piedod eksperti šo salīdzinājumu, bet – tāpat kā ir nepieciešama statistika par ekonomikas procesiem, labi vien ir, ka mums ir šāds birojs.
Skaidrs, ka sabiedrība labprāt redzētu, ka birojs ne tikai veic informācijas apkopošanu un analīzi, ne tikai izskaidro cilvēkiem viņu tiesības, bet ka biroja un tiesībsarga viedoklī ieklausās lēmumu pieņēmēji. Kā veicas ar šo aspektu? Lai cik neticami tas izklausītos, gluži labi. Nemāku gan spriest, vai tas ir paša Jansona nopelns vai arī izriet no tā, ka ES, NATO, OECD utt. dalībvalstī demonstratīvi ignorēt cilvēktiesību jautājumus tomēr nav labs stils.
Tāpat sava nozīme Latvijas gadījumā ir Satversmes tiesas kā neatkarīgas un vismaz līdz šim profesionālas institūcijas pastāvēšanai, jo vēršanās Satversmes tiesā ir veids, kā tiesībsargs var savu pozīciju transformēt varai juridiski saistošā formā. Īsi sakot, ja vēlos būt objektīvs, es nevaru teikt, ka tiesībsargs Jansons visos šos gadus savā amatā būtu “atsēdējis”.
Jansonu uzskata par “Saskaņai” tīkamu. Zināma taisnība ir, jo pirmoreiz tiesībsarga amatā Jansons nokļuva, pateicoties šī politiskā spēka atbalstam. Laika gaitā attiecībās gan bijuši atsaluma periodi, kas ir objektīvi augstu amatpersonu gadījumā, ja vien konkrētais personāžs nav pilnīga politiskā marionete. Līdz ar to nav iespējams, manuprāt, korekti atbildēt uz jautājumu, kādas veidotos “Saskaņas” un Jansona attiecības viņa ievēlēšanas par Valsts prezidentu gadījumā. Tā teikt, var būt visādi. Personisku kontaktu ar Jansonu man bijis maz, bet viņš rada noslēgta cilvēka iespaidu.
Ja nu esmu ticis līdz subjektīviem iespaidiem par viņu, tad, manuprāt, Jansona kungs viegli apvainojas. Iespējams, tādu tonalitāti viņa komunikācijā ar politiķiem rada tas, ka, viņaprāt, politiskās aprindas adekvāti nenovērtē viņa darbu.
Vērts pieminēt arī to, ka Jansons savu darbu tiesībsarga postenī uztver nopietni – privātā sarunā (t.i., kad tam nebija īpašas nepieciešamības no PR viedokļa) viņš man ir aizrādījis nelietot, raksturojot politiskos procesus, jēdzienu “šizofrēniski”, jo tas, pēc Jansona domām, ir aizskaroši cilvēkiem, kuriem patiešām ir šādas problēmas. Nevaru teikt, ka ieteikumu ievēroju, bet taisnība viņam ir, un tas, ka viņš vispār uzskatīja par būtisku šādu aizrādījumu izteikt, ir labi.