Mārcis Bendiks: Prātojums par daili, kartēm un reformām ^{Apriņķis.lv}

Kas attiecas uz pavisam jauno karti ar 35 novadiem, manas paaudzes cilvēki tajā nez kāpēc redzēs nedaudz piefrizētu padomjlaiku Latvijas dalījumu 26 rajonos – ar pāris trīs pagastiem šurp vai turp un ar dažiem teritoriālās vingrošanas kūleņiem Pierīgā.

Katram dalījumam būtu jāatbilst attiecīgā laikmeta iespējām un vajadzībām. Tā, 1949. gada reforma, kas likvidēja apriņķus un pagastus, Latviju sadalīja 58 rajonos – lai represīvās struktūras atrastos tā laika sakaru, transporta u. c. iespējām atbilstošos attālumos. Ja skatām pēc alfabēta, redzam, ka rajonu centri bijuši Aizpute, Aknīste, Aloja, Alsunga, Ape, Auce, Baldone utt. Blīvs un diezgan vienmērīgs izkārtojums.

50.gadu beigās kolektivizācija un tai piekārtotā izsūtīšana, kā arī mežabrāļu apkarošana bija paveikta, un, uzlabojoties sakariem un transportam, vajadzība pēc tik smalka dalījuma atkrita. Tā izveidojās tik ierastā rajonu sistēma, kura savā ziņā ir dzīva vēl šobrīd.

Nākamās, jau šā gadsimta, gadu gadiem ilgušās reformas vēsturi izlaidīsim – tā noritēja tik žļembaini, ka negribas ij atcerēties. Bet rezultātā tapa karte, uz kuru reiz raudzījos kopā ar tās līdzautoru, eksministru Zalāna kungu. Karte izskatījās neglīta. Atšķirībā gan no pirmskara dalījuma apriņķos, gan sovjetiskā rajonu pārseguma, 119 pašvaldību sadalījums bija uzkrītoši nesakarīgs, raibs un, manuprāt, vienkārši tizls. Tai reizē dabūju dzirdēt šo to par reformas gaitu, bet secinājums par rezultātu palika: tik nesakarīgs un neglīts risinājums nevar būt veiksmīgs. Veiksmīgi risinājumi ir daiļi.

Neveiksmes iemesls toreiz bija ne tikai valdības ļenganums. Manuprāt, neviena reforma nevar būt sekmīga, ja tai tuvumā ir Zemnieku savienība. No labēji konservatīva politiska spēka tā ir deģenerējusies par lokālu savtīgu interešu un interesīšu lobiju. Pērn sabiedrības uzmanību beidzot sev pievērsa “sistēmas bērnu” problēma, kuras faktiskais iemesls ir primitīvs, proti, lai uzturētu šķietami vajadzīgas darbavietas kurinātājam Jānim un apkopējai Minnai, ir vērts turēt bērnus cietumam līdzīgos vai pat sliktākos apstākļos. Tas pats ar skolām – kurinātāja un apkopējas aldziņas dēļ ir vērts cīnīties par to, lai bērni tiktu pie iespējami sliktākās izglītības. Toties uz septiņiem skolēniem 27 darbinieki.

Pašreizējā valdības koalīcija šķiet komiskāka par visu iepriekš redzēto. Bet atcerēsimies, ka iemesls visam šim balagānam bija atstāt ZZS opozīcijā. Kā zināms, ja ZZS ir valdībā, tā sačakarēs ikkatru reformu, tai skaitā pašu uzsāktu. Šoreiz ZZS nāksies apkarot procesus no ārpuses.

Neatbildēts paliek jautājums, kā tas ir gadījies, ka pēc milzīgajām pārmaiņām politiskajā, sociālajā, ekonomiskajā un tehnoloģiju jomā “jaunais” Pūces kunga teritoriālais dalījums atgriežas atpakaļ pie 1956. gada “jaunās” shēmas? Likteņa nolēmums? Lāsts?

Vai reforma beigsies ar triumfa vai sēru maršu, tas gan tīri ziņkārības rosināts jautājums. Es personīgi liktu uz to, ka gan jau zemsavieši kaut kā tomēr sačakarēs. Rutinēti un daiļi.