Pāvils Brūvers: Būsim pateicīgi! Apriņķis.lv
- Autors: Pāvils Brūvers, speciāli “Kodolam”
Foto - arhīvs
Maija sākumā pieminējām priecīgo, saviļņojošo notikumu pirms 29 gadiem, kad 4. maijā ar 138 Augstākās Padomes deputātu balsīm tika pieņemta deklarācija par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tas bija liels prieks, un ļaužu gavilēm toreiz nebija robežu.
Spilgtā kontrastā ar šīm saviļņojošajām atmiņām mēs maijā piedzīvojam arī Latvijas neatkarības pretinieku salidojumu pie pieminekļa “Atbrīvotājiem” Uzvaras parkā. Var jau būt, ka daži no šiem ļaudīm patiesi 9. maijā piemin savus Otrā pasaules karā kritušos tuviniekus un atceras to priecīgo vēsti, ka postošais karš ir beidzies, bet visa šī pasākuma noskaņa un Georga lentītes plašais pielietojums runā citu valodu.
Georga lentītei nav nekāda sakara ar uzvarām Otrā pasaules kara laikā. Tās dizains ir no cariskās Krievijas impērijas augstākā militārā apbalvojuma Svētā Jura ordeņa, un šodien tas tiek lietots kā t.s. krievu pasaules simbols, kā slavinājums Krievijas impēriskumam. Katrs, kurš šo simbolu Latvijā nēsā, vai nu nezina, ko dara, vai apzināti izrāda atbalstu Krievijas ambīcijām uz tās “vēsturiskajām teritorijām” Ukrainā, Baltijā un citur.
Ir izskanējuši aicinājumi aizliegt Georga lentītes publisku lietošanu Latvijā, bet, vai tas būs risinājums, par to jāšaubās. Tiks atrasti citi simboli vai izgudroti jauni, kas izteiks to pašu un varbūt vēl spilgtākā veidā. No vienas puses, varbūt ir labi, ka šie latviešu tautai un valstij naidīgie spēki šādā veidā atklājas, atvieglojot Latvijas drošības iestādēm iespējamo draudu novērtēšanu un ierobežošanu. Tāpēc lai šādas manifestācijas neaizēno mūsu prieku un pateicību par 29 neatkarības gadiem.
Galu galā mēs esam uzvarējuši – mēs esam neatkarīga valsts, Latvijas drošību garantē mūsu līdzdalība NATO, mums ir sava valoda, sava kultūra, mums ir demokrātiska valsts iekārta, kas dod iespēju paust savas domas un rīkoties saskaņā ar tām sava sapņa īstenošanā.
Protams, mūsu valstī joprojām ir daudz trūkumu, un tos mēs pamatoti varam kritizēt. Mūsu valsts attīstība varēja būt labāka, bet svarīgi apzināties, ka par šiem trūkumiem lielā mērā esam atbildīgi mēs paši. Pārāk daudzi no mums nav aptvēruši, ka padomju tipa sociālisms ir beidzies, un joprojām kā mazi putnēni ar atplestiem knābīšiem gaida, lai viss vajadzīgais tiktu tajos ielikts sagremots “no augšas”, bet, kad tas nenotiek, vaimanā par slikto dzīvi brīvajā Latvijā.
Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs 4. maija svētkiem veltītajā ekumeniskajā dievkalpojumā norādīja, ka Latvijas uzplaukuma atslēga meklējama visas mūsu dzīves attīrīšanā no sārņiem un šo pūliņu dievišķajā dimensijā. Sārņu mūsu sabiedrībā ir daudz un dažādi, un nav jau tā, ka nenotiktu attīrīšanās centieni, tomēr uz reāliem panākumiem varam cerēt, ja tas tiek darīts, kā izteicās Stankevičs, dievišķās atklāsmes gaismā. Vispirms tā ir pateicība Dievam par visu. Īpaši mēs varam būt pateicīgi par vienreizējo iespēju dzīvot šajā laikā, piedzīvot tādus globāli nozīmīgus notikumus, būt par šo notikumu līdzdalībniekiem.
“Par visu esiet pateicīgi,” mudina apustulis Pāvils, un ar to ir domāta pateicība gan par ieguvumiem, gan arī zaudējumiem. Šāda dievišķa pateicība palīdz izsargāties no vilšanās, no aizvainojuma, no sarūgtinājuma. Kā izteicies kāds gudrais: “Pateicība ir universālas brīnumzāles pret jebkuru kaiti.”