Leonards Inkins: Nacionālā ideja un identitāte

Pirms kāda laika, kādas valsts prezidents jautāja sev un citiem: kas es esmu...?

Var šķist, ka tas ir mazsvarīgs jautājums, kas esmu es, kas ir tie citi un ko tie ziemā ēd. Bet tā var šķist tikai pavirši palūkojoties šai virzienā. Patiesībā šai jautājumā sīkumu nav. Te viss ir svarīgi, jo pavirša attieksme rada asiņainas sekas, daudz ciešanu un netaisnību.

Dzīres

9.maijs, jeb uzvaras dienas svinības no svinībām un piemiņas jau sen ir pārtapis par uzvarētāju pašidentifikācijas rituālu. Pat par dzīrēm. Tā tālredzīgi bija ieplānojusi padomju valsts vadība. Viņi zināja, ka nekādas uzvaras nav un ka tie, kurus uzvarēja, tomēr dzīvo labāk. Padomju varai var daudz ko pārmest, bet tā rīkojās tālredzīgi, prata veidot nākotni. Tālredzīgi tika izveidots Kalna Karabahas konflikts un citi. Tālredzīgi tika radīta Krimas piederības “problēma”. Šo uzskaiti varētu turpināt vēl ilgi, un vienalga kāda no bumbām ar laika degli paliks neminēta.

Padomju cilvēkam pēc Padomju Savienības izjukšanas ir nepieciešama identifikācija. Katrs mēs gribam, lai mums ir kāda valstiskā piederība, piederība ģimenei. Mēs visi vēlamies, lai mūsu bērni ir un paliek tikai mūsu bērni. Mēs saviem bērniem piešķiram vārdus, tiem atļauju neprasot un citādi nesaskaņojot, jo tie taču ir mūsu bērni. Arī dzīvību mēs viņiem dodam, jo mēs šai ziņā esam radītāji ar mazo burtu.

Daudz ir, runāts par tautām, par to, kas tām raksturīgs, kāda uzvedība tām piemīt. Kādu mūziku un dziesmas šī tauta ir radījusi. Bet vai tas ir nemainīgi?

Kas kopīgs?

Padomāsim, kas kopīgs ir Spartas laika grieķim ar šodienas grieķi? Kas kopīgs Romas impērijas pilsonim, un šodienas itālim? Tikai un vienīgi tas, ka tie dzīvo aptuveni vienā un tai pašā vietā. Ēdieni šobrīd ir citi, uzvedības normas citas, citas dejas un dziesmas. Pat izskats ir citāds. Šo varam attiecināt uz vairumu tautu Pasaulē.

Tas nozīmē, ka tautas, kā arī to valodas nemitīgi mainās. Parasti šīs maiņas notiek dažādu vardarbību rezultātā un tur, kur vardarbības ir, bijis mazāk arī maiņas konkrētu tautu, šai ziņā, ir mazāk skārušas. Tur, kur dabas apstākļu vai ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ kāda teritorija ir iekārojamāka, vardarbības ir bijis ļoti daudz. Šodienas angļi nespētu saprast, ko runāja šīs salas iemītnieki pirms kādiem tūkstots gadiem. Daudzi no britiem pat nespēj saprast, vēl nesen dzīvojošu un rakstošu, Šekspīru.

Kas esam?

Turpinot šo domu ja pajautāsim poļiem, kas ir polis, iespējams, ka atbilde būs aptuveni šāda – poļi ir tie, kas ir katoļi un ģimenē runā poliski. Ja jautāsim gruzīniem, tad viņuprāt gruzīni ir carienes Tamāras un Dāvida pēcteči. Francūži ir Lielās franču revolūcijas pēcteči un impērijas mantinieki. Amerikāņi ir Amerikas revolūcijas un Neatkarības kara bērni.

Katrai tautai un nācijai ir kāds vēsturisks pavērsiens, no kura tā skaita savu identifikāciju. Visiem ir kāds atskaites punkts. Tā varbūt arī Saules kauja, bet jebkurā gadījumā tas ir kāds būtisks notikums tautas dzīvē, kāds būtisks pavērsiens.

Ja jautāsim padomju cilvēkam, kaut Padomju Savienības formāli vairs nav, kas jūs esat, atbilde būs vienkārša, mēs bijām Lielās oktobra revolūcijas bērni, un nu mēs esam tie, kuri 1945. gada 9. maijā sakāva fašismu un atbrīvoja Eiropu no brūnā mēra. Atbrīvoja pusi Eiropas un cilvēcei par to mums ir jābūt pateicīgai.

Uzvarētāji

Viss, kas bija līdz 1945. gada 9. maijam, tiek uzskatīts par juku laikiem, par padomju tautas veidošanos posmu. Notikumi pēc šī datuma jau ir atskaites punkts tam, ka padomju cilvēks, tiek pārdēvēts par krievu nāciju. Pamēģiniet ielūkoties, kāda zināma krieva radurakstos. Vienam senči būs kalmiki, citam kaukāzieši, vēl citam somi vai karēļi, būs arī pa kādam vācieti. Šodien viņi sevi sauc par krieviem un jūtas piederīgi krievu nācijai. Tie klausās krievu mūziku, ēd, kā viņi domā, krievu ēdienus un pēc Maskavas kremļa pulksteņa sagaida jauno un pavada veco gadu.

Viņuprāt, krievi ir tie, kuri uzvarēja, tātad uzvarētāji. Uzvarētāju nācija. Liels gods ir piederēt uzvarētāju nācijai.

Ja padomju nācija sāka veidoties 1917. gadā, tad krievu nācija sāka veidoties 1945. gadā. Nāciju vieno kopīgas vērtības un kopīgs ienaidnieks. Pie ienaidniekiem piederam arī mēs, tāpēc neesiet naivi, nepieradināsiet!

Glorifikācija

Ja pieņemam, ka viņi ir, pašu izdomātas, uzvaras bērni, tad tas izskaidro militārismu, tieksmi glābt cilvēci, palīdzēt nelūgtiem. Tas izskaidro un pamato uzvaras glorifikāciju un mazgadīgu bērnu ekspluatāciju un izmantošanu uzvaras kulta propagandā.

Viņi neslēpj, ka var atkātot! Ko atkārtot? Radīt jaunu identitāti atbilstoši laikmetam. Uzdrošinos apgalvot, ka šī nācija pārdzimst ik pa laikam, kad ir pakļautas kārtējās teritorijas un tur dzīvojošie iznīcināti vai pārkrievoti, tad veidojas jauna identitāte.

Latvieši

Ja tā ir patiesība, tad arī latviešiem ir vairāki datumi, pēc kuriem veidojas latviešu identitāte. Kurš datums ir tas, kurš veido šodienas latvieti? 14. jūnijs, 17. jūnijs, 25. marts vai 1. jūlijs vai Astoņpadsmitais novembris?

Ir teikts, ka tu esi tas, ko tu ēd. Daudziem latviešiem latviešu nacionālajos svētkos Jāņos un Līgo mīļš ir latviešu “nacionālais ēdiens” – šašliks, ikdienā par latviešu ēdieniem ir kļuvuši soļanka, rosoļņiks, pelmenis un kartupelis fri ar kečupu. Arī pica.

Izvēle

Kas mēs esam, jeb, ko par sevi domājam? Kas un kādi vēlamies būt nosaka, ko darām un darīsim. Mēs paši izvēlamies, kas mums ir labi, derīgi un, kas kaitīgs un nevēlams.

Bieži, ienākot veikalā, domājam, ka paši izvēlamies, ko pirkt, bet patiesībā mums jau sen ir iestāstīts, kas ir jāpērk. Vai to, kas mēs esam un kurš datums veido šodienas latvieti izvēlamies mēs, jeb to jau kāds cits mums nelabvēlīgs spēks ir mums iestāstījis?

Runā, ka esam vergu tauta, septiņsimt gadus vergojuši vāciešiem, runā arī, ka esam Lāčplēša, streļķu un leģionāru pēcteči. Katrs mēs varam izvēlēties, kas vēlamies būt un atbilstoši savai izvēlei dziedāt, dejot, izvēlēties ēdienus un pasaules skatījumu.