Viena nakts 1941.gada jūnijā Apriņķis.lv
- Autors: "Rīgas Apriņķa Avīze"
Foto - arhīvs
Ja būtu iespējama pārvietošanās atpakaļ laika dimensijā, tad šobrīd, pirms 78 gadiem, lasītāj, tas jau būtu noticis. Naktī. No 13. uz 14. jūniju. Vairāk nekā 15 000 cilvēku izsūtīti no Latvijas kā komunistiskajai diktatūrai bīstami. To skaitā pavisam mazi bērni, grūtnieces, veci cilvēki. Zīmīgi, ka gandrīz 17% izsūtāmo šajā naktī vēl nebija sasnieguši 10 gadu vecumu. Ja arī kādam bija ilūzijas, tad tās ar lielu troksni sagruva.
Vienmēr atcerēsimies, ka izsūtāmo sarakstu gatavošanā čakli palīdzēja vietējie komunistu sulaiņi. Taču atcerēsimies arī, ka dažviet brīdinājumus par gaidāmajām šausmām deva tādi ļaudis, no kuriem to vismazāk varēja gaidīt. Tagad zināma izsūtīšanas “juridiskā” bāze, galvenie dokumentu parakstītāji, izpildītāju komandieri.
Taču konkrētu cilvēku atmiņu stāsti vēl arvien līdz galam nav izstāstīti un apkopoti. Tādēļ runāt par pagātnes aizmiršanu, svītras pavilkšanu ir ne tikai pāragri, bet tas vispār nav iespējams.
Kad dzirdu gudrinieku pļāpas, ka par daudz mums to sēru dienu, nevaru piekrist. Vismaz 14. jūniju vairāk redzu nevis kā sēru, bet gan atmiņu un pārdomu brīdi – par cilvēcības un arī vienaldzības sliekšņiem, kuri visskaidrāk iezīmējas tieši šādos traģiskos notikumos. Lai skaudrā vēstures lappuse vienmēr paliek atvērta...