Menu
 

Māris Zanders: NP nomaina DM darbā KM Apriņķis.lv

  • Autors:  Māris Zanders
Foto - Kultūras ministrija Foto - Kultūras ministrija

Ir ministru posteņi, kas tiek uzskatīti par pievilcīgākiem nekā citi. Vai nu tādēļ, ka saistās ar ievērojamu finanšu plūsmu kontrolēšanu (finanšu, vides aizsardzības un reģionālās attīstības), vai tādēļ, ka cilvēkiem, kuri šos amatus ieņem, ir salīdzinoši vieglāk saglabāt, kā mēdz teikt, pozitīvu reitingu.

Runa ir par aizsardzības un kultūras ministriem. Kultūras ministra gadījumā, protams, vienmēr ir risks izpelnīties pārmetumus par naudas tērēšanu projektiem, kas neapmierina kādas sabiedrības daļas gaumi un izpratni par to, kas ir kultūra, tomēr jebkurā gadījumā mūsu sabiedrība nav jāpārliecina par kultūras lielo nozīmi tautas pašidentifikācijā, pagātnē un nākotnē. Cilvēks, kurš “vada kultūru”, kaut kā intuitīvi tiek uzskatīts par patīkamāku politiķi. Šo tēzi apstiprina arī līdzšinējās kultūras ministres Daces Melbārdes noturīgi labie reitingi – par spīti tam, ka daļā nozares (piemēram, muzeji) stāvus sajūsmā par ministri gluži nav.

Nu Eiropas Parlamentā ievēlētās Melbārdes vietā stāsies Nauris Puntulis, kurš paguvis paust, ka viena no prioritātēm būs nozarē strādājošo atalgojuma palielināšana. Tēze, protams, pareiza, bet jācer arī, ka Puntulis apzinās, ka “kultūras cilvēki” ir diezgan – saku to bez ironijas – specifiska grupa. Tā necieš jaukšanos viņu darbā “no malas” un tai vienmēr ir ko teikt par finansējuma sadali nozares ietvaros (kāpēc nauda piešķirta tam, kāpēc tieši tik daudz piešķirts tam utt.). Citiem vārdiem sakot, popularitāti sabiedrībā kopumā nesošais amats prasa pamatīgus nervus un “virtuves” pārzināšanu.

Puntulis ne tikai pats ir no kultūras darbinieku aprindām, bet bijis arī kultūras ministra padomnieks, tādēļ “virtuvi” gan jau zina. Cik dzirdēts par viņa darbošanos Nacionālās apvienības frakcijas vadītāja statusā Rīgas domē, viņam piemīt arī zināmas diplomāta spējas paša frakcijas dažādo viedokļu saskaņošanā. Tātad principā iemaņas ministra darbam ir.

Neskaidrības (vismaz no malas vērotājam) ir par citu būtisku aspektu. Melbārdes gadījumā (lielā mērā pateicoties viņas augstajam reitingam) “nacionāļu” konservatīvākā daļa bija samierinājusies ar domu, ka ministre balansē starp konservatīvo un liberālo izpratni par to, kas latviešu kultūrai nepieciešams un kas ne. Puntuļa gadījumā no viņu deleģējušās partijas puses var būt vēlme ministra darbībā vairāk redzēt jēdzienus “nacionāls” un “konservatīvs”. Skaidrāk izteikts ideoloģiskais profils principā nav nekas slikts, tomēr, atkārtošos, kultūras jomā ļaudis ir ļoti dažādi un liberālais, ja tā var teikt, diskurss tradicionāli spēcīgs. No šī viedokļa “nacionāļu” konservatīvajam spārnam nevajadzētu priekā par “Melbārdes ēras” galu steidzināt ministru Puntuli iezīmēt viņa iespējamo atšķirīgumu no priekšgājējas.

Savukārt, ja runā par riskiem, ar kuriem Puntulis ministra postenī var saskarties, tad paralēli tradicionālajam naudas trūkumam nozarē es minētu divus: ambicioza izglītības un zinātnes ministre, ar kuru kultūras ministra ceļi neizbēgami bieži krustojas, un diezgan smagā krīzē nonākušo t.s. tradicionālo mediju uzstājīga vēlme saņemt lielāku valsts finansiālu atbalstu – mediju apetīte savienojumā ar gatavību konfliktēt ir diezgan smags savienojums jebkuram kultūras ministram, kura amata aprakstā ir arī mediju politika.

Atstāt komentāru

* Ar zvaigznīti ir atzīmēti obligātie lauki, kas ir jāaizpilda

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.