Menu
 

Jānis Dimants: Un tik maksā ragā... Apriņķis.lv

  • Autors:  Jānis Dimants, žurnālists
Foto - publicitātes Foto - publicitātes

Šausmas! Nācis gaismā vēl viens nesmukums par Latvijas Futbola federācijā notiekošo! Federācijas valde, darbinieki, partneri pērnvasar, izmantojot dienesta stāvokli, tikuši pie iespējas iegādāties biļetes uz Pasaules kausa finālturnīra spēlēm Krievijā!

Tālākajā izklāstā, kā pienākas, negantniekiem izteikts ass nosodījums – sadots ne pa jokam. Taču, ja gribi zināt, kas ir šie amata priekšrocību izmantotāji, jāpāriet uz maksas lasīšanu – jāizdara klikšķis datorā, lai kaut kas no tava konta iekrīt lasāmvielas piedāvātājam...

Jā, tie, kuri ganās interneta portālu lauciņos, pamanījuši, ka aizvien biežāk sarakstījums apraujas pusvārdā ar prasību par tālāko pasniegumu samaksāt. Tāds savādīgums informatīvajā telpā, protams, tracina, raisa ne jau tās tīkamākās emocijas, jūties kā piesmiets. Brutāla izdarība! Ja jau tā vajadzība pēc naudas tik liela, varbūt nāktos pieklājīgi palūgt ko līdzīgu ziedojumam, sak, ja izlasīto esi atzinis par gana noderīgu, lūdzam attiecīgā kontā ieskaitījumu summā no ... līdz ... eiro vai attiecīgi dolāros, britu mārciņās.

Bet lai jau paliek tā, kā mūslaikos varbūt pat moderni iederas. Galu galā nav spiesta lieta – vari nemaksāt un vari nelasīt. Pats, paliekot neziņā, kuri futbola darboņi tad bijuši tie dienesta stāvokļa ļaunprātīgie izmantotāji, nu nemaz nejūtos apdalīts. Turklāt noprotams, ka viņi ne jau kādus līdzekļus šķērdējuši, bet tikai pirkuši biļetes uz futbola pasākumu, kur viņiem pat obligāti pienāktos būt klāt, lai izbaudītu sava sporta veida augstāko provi, lai iemācītos ko derīgu un lai pašmāju izlasei nebūtu jāpaliek mūžīgai zaudētājai.

Sacelt brēku un vēl piemaksu prasīt – to nu nekādi neklātos darīt solīdam portālam. Tiesa, vismaz pagaidām nekāda lielā šūmēšanās nenotiek. Arī komentāros, kas parasti niknuma pilni, tikai reizumis pavīd kas niknāks par sniegtās informācijas apraušanu pusvārdā. Nav grūti apjaust, kas darītos, ja satrakotā mīlas pārīša Kivičs/Skulme kādu izdarību atspoguļojumā tiktu pavēstīts: ja gribat zināt, ko viņi sadarījuši tur tālāk vannā vai Itālijas viesnīcas apartamentos, piemaksājiet. Šķiet, laimīgi var justies Andra Kiviča un Lienes Skulmes fanotāji, ka pagaidām nekādas nodevas par viņu gaitu un mīlas jaukumu aprādīšanu netiek prasītas.

No otras puses – kas tas par menedžmentu, ja nejēdz iedarbināt iespējas ne vienkārši piepelnīšanai, bet naudas raušanai kaudzēm? Tūkstošu lielā iekāre redzēt un izjust trakulīgās ainiņas nespētu atturēt no savu kontu patukšošanas. Tak gan jau projektu veidotāji pratīsies.

Latvijas Radio 1. kanāla populārais raidījums “Krustpunkti” tika veltījis vai veselu stundu vispārzināmajai aktualitātei – viss maksā tik, cik maksā. Arī medijos bez tā neiztikt. Un, ja gribi saņemt kvalitatīvu žurnālistiku, tev būs maksāt ragā. Par pilnīgi atzīstamu tiek pieļauta dažu portālu mazpamazām iedibinātā prakse par atsevišķiem lasīšanai pasniegtiem produktiem prasīt attiecīgu samaksu. Ko darīsi – mums veidojas gan bezmaksas, gan piemaksas žurnālistika. Tikai interesanti, kā ar tā uzcenojuma dabūšanu tagad būs drukātajos medijos. Arī Dzintris Kolāts ar portālos iedibinātu projektu redakcijas budžeta vairošanai var nerēķināties.

Tikmēr reģionālās preses kantes turētāji ar jaunu sparu atsākuši akciju – likvidēt konkurentus. Izskaitļots, ka pašlaik ir reģistrēti 144 masu informācijas līdzekļi, kuru dibinātājs vai īpašnieks ir pašvaldība. Vai nu nav lasījuši, vai arī vienkārši ignorējot “Rīgas Apriņķa Avīzes” nostāju, lai taču cilvēki paši izlemj, ko lasīt un ko nelasīt, pat visaugstākajā līmenī tiek prasīts tos 144 nolikt pie vietas kā demokrātijas un pat drošības apdraudētājus. Ja šajā uzskaitījumā ir arī nodibinājums “Rīga.lv”, kurš četros gados algās un autoratlīdzībās izmaksājis aptuveni 700 000 eiro un visādas bezjēdzības atklājusi Valsts kontrole, tāda anštalte tiešām būtu likvidējama ar steigu un sākta tūlītēja kriminālvajāšana.

Lasītāju, TV skatītāju, radio klausītāju intereses un vajadzības – tā, protams, ir mediju esamības jēga. Cildenā misija! Pats ar gluži vai aizturētu elpu esmu uzņēmis visu to, kas reizumis iznīcinoši gāzies pār Latvijas medijiem. Ar atvieglinājumu tvēris ziņas, ka mums kaut kādu auglīgu diskusiju rezultātā top un ir jau tapusi sava jauna Nacionālo mediju politika.

Savulaik visai plātīgais Kultūras ministrijas činavnieks Roberts Putnis nāca klajā ar gluži vai šokējošiem vēstījumiem (“Rīga TV24”, 2016.31.10.): notiks mediju telpas stiprināšana, arī komercmediju attīstība, būs pētnieciskā, analītiskā žurnālistika, būs mediju fonds, turklāt nebūs nekādas iejaukšanās mediju satura veidošanā. Un kā vislielākā intriga kļuva Putņa izvirzījums Latvijas televīziju kanālos veidot tādas programmas, tādus diennakts raidījumus, lai negribētos pārslēgties uz Krievijas kanāliem un nenāktos tos aizliegt piespiedu kārtā, kā nācies darīt līdz šim. Ne saskaitīt, kādi veidojumi radīti mediju pārvaldības nolūkos un kādi jauni dibināmi. Atcerieties – vienā bija paredzēta vieta arī reliģijas pārstāvim, laikam ar nolūku, lai šamais palīdz atgriezt uz Krievijas kanāliem aizklīdušās avis.

Jaunās medijpolitikas veidošana raisījusi ne mazums smīkņāšanas. Toties ar kultūrvēsturē paliekošu nozīmi, šķiet, būtu vērtējams Vitas Zelčas zinātniskajā redakcijā iznākušais lielformāta izdevums “Latvijas mediju vides daudzveidība”. Kaut ko tik aptverošu iegūt par Latvijas plašsaziņas līdzekļiem – tas ir kaut kas nebijis, tikai nez kāpēc palicis bez pienācīga novērtējuma.

Ja neskaita vienas reģionālās žurnālistes tādu kā monogrāfijas pavadinterviju ar cienījamo Dr. phil. Skaidrīti Lasmani – kur, cunftes brāļi un māsas, jūsu kaut jel kādi atzinumi vai noliegumi? Vai atstāsim un cik ilgi paturēsim kā privilēģiju mediju apskatnieces lomā tikai vienu Rīgas Stradiņa universitātes Komunikāciju fakultātes dekāni Andu Rožukalni? Vai tiešām neesam spējīgi uzturēt pienācīgu diskusiju par mediju satura kvalitāti? Intriģējoši pasniegts izvērtējums taču būtu kā svaigs, spirdzinošs gaisa malks gan pašiem žurnālistiem, gan tiem, kuru dēļ pastāvam.

Tagadējā Kultūras ministrijas Mediju nodaļas vadītāja Aiga Grišāne atgādinājusi, ka jānotur augsti žurnālistikas standarti, žurnālistu atbildības latiņai ir jābūt augstai. Neparasti skan ierēdnes teiktais, ka sabiedrība vēlas informāciju iegūt pēc iespējas ātri, arī atraktīvi, jā, pat humoršova veidā, kur nopietnas lietas tiek pasniegtas un skaidrotas ar zināmu vieglumu (“Laiks”, 2019.18.–24.05.).

Toties pats dīvainākais, ka bez jel kādas ievērības palicis tas, ko pašrocīgi sarakstījis Egils Levits, vēl būdams Valsts prezidenta amata kandidāts: “Ir steidzami jāsāk strādāt pie Latvijas informatīvās telpas. Tai jābūt vērstai jo sevišķi uz tās kvalitātes uzlabošanu. Šeit nepieciešama īpaša gan sabiedrisko, gan komercmediju atbalsta sistēma ar pietiekamu finansējumu.” (NRA, 2019.16.05.). Nu re – portāliem nebūs jāknauzerējas ar informācijas apraušanu pusvārdā. Būs labi visiem, būs, ja vien tas nav prezidenta pirmsbalsošanas triks.

atpakaļ uz augšu

Jūs varat autentificēties ar Apriņķis.lv vai kontu.