Mārcis Bendiks. Prātojums par tautas atmiņu un alkatīgiem bezkauņām Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks
Foto - arhīvs
Savā dzīvē tūkstošiem reižu esam dzirdējuši par “tautas gudrību”, “vēsturisko atmiņu” un tamlīdzīgām it kā neapstrīdamām lietām. Tajā pašā laikā mūsu acu priekšā ir bez sava gala atgādinājumu, ka sabiedrības atmiņa mēdz būt ļoti īsa. Nu, kaut vai visiem redzamā nemitīgā kāpšana uz tiem pašiem grābekļiem vēlēšanās vai tāds privāts novērojums, ka šo rindu autors savu labklājību nodrošina, ekspluatējot sabiedriskās atmiņas īstermiņa defektus.
Šī pretruna ir šķietama. Cilvēki var tikt apmuļķoti īstermiņā, it īpaši, ja viņi paši to vēlas. Bet ilgtermiņā tautai piemīt tas, ko mēdz saukt par sirdsgudrību. Un to nevar apčakarēt ne influenceri, ne spameri, ne sabiedrisko attiecību speciālisti.
Reiz 2013. gadā cilvēku grupa no “gaismas spēku” avangarda nolēma iedzīvoties uz lielveikala “Maxima” traģēdijas rēķina. Nekauņu galvgalī bija Baiba Rubesa, kura sāka ar to, ka pieprasīja no valdības luknu finansējumu gan pašu “neatkarīgo komisāru” četrciparu algām, gan jaunām kantora iekārtām par astrālām cenām. Rubesas kundzes klajā alkatība aizrāva elpu kolēģiem, lai arī sabiedrisku fondu apgūšana tiem nebūt nebija sveša. Šamie sakautrējās un notinās, un drīz vien ar kaunu bija spiesta atkāpties arī pati ūbernekauņa Rubesa.
“Attīstībai/Par!” bīdītāji un shēmotāji uz Eiroparlamenta vēlēšanām bija grūtas izvēles priekšā: sarakstā jāliek pazīstamas sejas, bet pašu līderi nedrīkst kustēt ne no vietas. Kā māca tautas sirdsgudrība, dzejnieka vārdos ietērpta, “tu neej prom no savas rozes, tu neaizej, kamēr tā zied”. Tik daudz visa kā sasolīts Saeimas priekšvēlēšanu karsonī, tāds lērums sieciņu un cūciņu savākts, ka no atstrādāšanas izvairīties nav iespējams! Tā nu uzplaukst kandidātu saraksts, kura galvgalī ir līdz tam bezpartejiski, toties atpazīstami personāži. Plus kampaņa, finansēta kā daiļa līgava.
Rezultāts raksturīgs – alkatīgā Nila Ušakova fane Rubesa no otrās vietas sarakstā iesvītrota pa taisno miskastē. Izrādās, ka pat tik viegli manipulējamai publikai kā “Attīstībai/Par!” elektorātam piemīt sava daļa no tautas sirdsgudrības. Speciālistu aprindās plaši zināmais fakts, ka Rubesas kundze ir, smalki izsakoties, nekompetenta (latviski – pastulba), nav pārāk akcentēts plašākā saziņā, tādēļ nevar būt par iemeslu vēlētāju iespaidīgajam negatīvismam.
Bet atparistu shēmotāju atmiņa izskatās vēl īsāka. Runa ir par “Maximas” traģēdijas laika ekonomikas ministra, OIK afēras aktīva uzturētāja Daniela Pavļuta pēkšņo atklāsmi, ka ir ļoti steidzami nepieciešams pabalstīt “Rietumu bankas” padomes šefu. Caur biedrību, protams, kā jau delnām–šmelnām un citiem Valsts kases tīrītājiem ierasts. Nekādu konsultantu! Fui! Ar tādām lietām nodarbojas tikai atsevišķās pilsētās, nu, un pa kādam politikā jaunpienākušam filozofam.
Atrunāšanās ar “vēsturisko taisnīgumu” ir vienkārši nožēlojama. Pavļuta kunga apgalvojums, ka “Latvijas valstij ir morāls pienākums pilnībā atjaunot vēsturisko taisnīgumu attiecībā uz Latvijas ebrejiem, kuri bija un ir Latvijas tautas neatņemama daļa. Taisnīgi un pareizi ir, ka Latvijas valsts no labas gribas simboliski atlīdzina Latvijas ebrejiem par to, ko viņiem nodarījuši okupāciju režīmi” savā juridiskajā absurdā pārspēj visas dumības, kas šai sakarā dzirdētas. Izrādās, ka Latvijas valstij par to, ka tā savulaik cietusi grupveida ģeopolitiskā nacistu–komunistu izvarošanā, ir jāatlīdzina izvarotāju sastrādāto šausmu darbu rēķins!
Pavļuta kungs & Co! Iedzīvošanās uz traģēdiju rēķina var būt sīki noderīga saimniecībā, bet tā ir drausmīgs morāls noziegums. Grēks, ja jums šis jēdziens ir pazīstams. Un tauta, lai cik apčakarējama īstermiņā, savā sirdsatmiņā ir gudra. Šādu nelietību tā nepiedos. Un pareizi darīs.