Dzintris Kolāts. Nogulētā olimpiāde ^{Apriņķis.lv}

Interesanti, kad šo "nākamo reizi" vispār var sagaidīt un galvenais – kā tā piestrādāšana izpaudīsies? Tiekoties ar zviedru karali vai viņa staļļmeistaru kārtējā ordeņu pasniegšanā, latviskā pazemībā iestenēties, sak, ja nu kādreiz lielkungam sanāk par olimpiskajām spēlēm runa, mūs, sērdienīšus, arī neaizmirstiet? Un viņš atbildēs: protams, draugi, noteikti un katrā ziņā! Tad varēsim lielīties, ka augstā persona devusi "skaidru signālu", ka, ja nu kādreiz pēc simt gadiem atkal būs olimpiādes priekšspēle, mūs ņems savā smilškastē.

Šoreiz zviedri olimpiskajā priekšspēlē zaudējuši itāļiem, kuri lēmējiem piepūtuši pilnas ausis brīnumiem, kādi pavēršoties, ja tiks izlemts par labu Milānai un Kortīnai d’Ampeco kā 2026. gada olimpiādes norises vietai. Bobslejam būšot ne tikai četrinieku, bet pat astoņnieku un sešpadsmitnieku trases, hokeju varēšot vērot no augšas, no apakšas un vēl hokejistus dušās… un tādā garā, ja pārfrāzē "Mērnieku laiku" fantāzijas par goda mielastu. Daudz itāļu stāstā ir muļķību un pārspīlējumu, tomēr pa vidu tam visam ir arī kādas pierādāmas patiesības. Samērīgās proporcijās, skaisti iesaiņots tas celts priekšā lēmējiem, kuri atzinuši par labu esam. Var prognozēt, ka pirms olimpiskajām spēlēm vēl ne mazumu brīnumu pieredzēsim.

Taču vilciens jau aizgājis un vaimanātājiem atliks vien skumji apcerēt "kā būtu, ja būtu" bezgalīgās kombinācijas. Ko zviedri? Zviedri ziemeļnieku mierā un pieklājībā domājās visu pareizi sagatavojuši un ar riebumu novērsās no jebkādām ārišķībām. Visus pārliecināšot argumenti, dokumenti un pergamenti. Taču no avotiem, kas tuvi sporta dzīves aizkulisēm, nākas dzirdēt, ka skandināvu kaimiņi bijuši tik ļoti remdeni savas kandidatūras virzīšanā, ka radušās šaubas, vai viņi vispār vēlas olimpisko himnu savā zemē dzirdēt. Ja var ticēt Latvijas Olimpiskās komitejas priekšniekam Vrubļevskim – kā var būt, ka Zviedrijas galvaspilsēta Stokholma mīļā miera labad neparaksta olimpiādes gatavošanai nepieciešamu līgumu? To izdara Ores pilsēta ar mazliet vairāk nekā 1000 iedzīvotājiem.

Ko vērts ir arī, piemēram, Zviedrijas premjera Stēfana Levēna teiktais Starptautiskās Olimpiskās komitejas sesijā Lozannā īsi pirms kurvīša saņemšanas: "Šis pieteikums ļaus olimpiskajām spēlēm atgriezties pie savām saknēm." Atvainojiet, vai kungs nav saulē pārkarsis? Cik atceros, olimpisko spēļu saknes meklējamas Grieķijā! Savukārt zviedru kandidatūras vadītājs Rikards Brisiuss, kuru tagad vajadzētu triekt ar... khem!... ne pārāk tīru mietu, aizelsdamies stāsta, ka Zviedrijā, lūk, visu darot kopā un visi tiekot iesaistīti. (No PSRS laikiem labi zināma kopus darba efektivitāte...)

Dziedi vai raudi, muļķīgie argumenti nu atraduši vietu, kur tiem jābūt, – reālu vai virtuālu miskasti. Reizē ar to visu arī, protams, mūsu cerības mazu olimpiādes gabaliņu redzēt un sajust Siguldā. Katrā ziņā – lai šī ir laba mācība nekritiskiem visa zviedriskā pielūdzējiem. Blakus zviedru bankas "Swedbank" likstām šis ir jau otrais brīdinājums, ka blēdībai un stulbumam nav tautības.

Kas attiecas uz Pūces kunga solījumu… Negribētu apsmiet. Patiesi, pirmais solis "nākamajai reizei" būtu kaut vai Siguldas trases piemērošana bobsleja četriniekiem, neskatoties uz to, ka zviedru draugi olimpiādi nogulēja. Tas patiesi būtu viens lielisks darbiņš. Vienalga – ar vai bez itāliskām ārišķībām.