Mārcis Bendiks. Prātojums par akcīzi, karu ar igauņiem, un ko mums būs mācīties no Beverīnas dziedoņa Apriņķis.lv
- Autors: Mārcis Bendiks, publicists
Foto - arhīvs
Premjera Kariņa paziņojumu par kariņu ar bāleliņiem – igauņiem – būs dzirdējuši visi. Lietišķie apstākļi ir tādi, ka mēs alkoholam akcīzi pielikām ar 1. martu, bet igauņi pēkšņi samazināja, un sākās reāla panika par Igaunijas pierobežā uzburbušajām “bordertaunām” un vienkāršībā skaisto biznesa modeli: tirgot “šmigu” dučiem, kastēm un pilniem bagāžniekiem, cik tik pierobežas bāleliņi un ieklīduši somu brālēniņi var iekraut.
Starp citu, skaitļi valstij ir vērā ņemami – akcīzes ieņēmumi pagājušogad pārsnieguši vienu miljardu eiro: aptuveni pusi veido degvielas akcīze, bet nepilnu ceturtdaļu – alkohols.
Finanšu ministrijai nekādu savu aprēķinu, protams, nebija, tādēļ tās pārstāvis centīgi pārstāstīja alkohola tirgotāju piegādātos skaitļus. Pēc tiem sanāca, ka akcīzes kopīgie ienākumi samazināsies gandrīz vai par desmito daļu, gaisā “virmoja” nez kur pagrābti 92 miljoni.
Karš uz mūsu ziemeļu robežām ir vēsturisku tradīciju apvīts – tā Ausekļa apdziedātajā “Beverīnas dziedonī” poētiski atainoti 1208. gada notikumi tai pašā pierobežā:
“Beverīnas staltā pilī,
Tālivaldis valdīja.
Viņa slava tālu tālu
Visās zemēs izpaudās.
Igaunīši, bālenīši,
Naidu cēla Latvijā:
Viņas pilij virsū mācās…”
Ja neskaita mūsu tautu atjautīgākās daļas sadarbību spirta kontrabandas jomā miera laikos, tad pavisam bez kašķiem neesam iztikuši nekad. Atceros, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem lūdzu savu kolēģi vienā teikumā formulēt Latvijas ārpolitikas prioritātes. Viņa definīcija bija “mūsu neatlaidīga virzība uz eiroatlantiskajām struktūrām un traucēšana igauņiem darīt to”.
Šoreiz naida celšana izpaužas akcīzes likmju karā, ko, šķiet, ir vērts parādīt ne tikai budžeta kopainā, bet tīri cilvēciski. Brīdī, kad klabinu šīs rindas, populāra veikala piedāvājumā lētākās markas “polša” cena ir 8,29 eiro. Vienkāršs aprēķins rāda, ka PVN un akcīze (tā, ko paaugstināja šogad 1. martā) kopā veido kādus 5,42 eiro, bet pašam produktam ar transporta, glabāšanas un pārdošanas izdevumiem atliek 2,87 eiro. Pat ja tirgotāji ir ļoti pieticīgi, tad paša šņabja cena iekš pudeles iznāk nepilni 2 eiro.
Visa šī apgrūtinošā pentere iecerēta kā ilustrācija tam, ka vienkārša dzeramā cenu pats izstrādājums veido ļoti maz – tas ir stiklā un šķidrumā iemiesots nodoklis, tātad – tīri politiski nosacīts lielums. Un mūsu politiķi acīmredzami vēlas Latviju starp Baltijas valstu no skumīgiem atpalicējiem padarīt par līderiem.
Plāns varētu būt šāds: ja leiši turpinās tikpat neiedomājami izšķērdīgi būvēt un uzturēt savus autoceļus kā līdz šim, tad gan jau izputēs kā savulaik franču karaļi ar savām “versaļām”. Ar “bālenīšiem igaunīšiem” jācīnās citādi, arī Beverīnas dziedonis pirms daudziem gadsimtiem izmantoja negaidītu piegājienu:
“Strinkšēja kokles,
Dziedāja vecais,
Igauņiem vāles
Iz rokās šļuka;
..."
Mūsu izvēlētā metode šķiet droša kā leģendārais “Volgas vīns”, saukts par strūgu: nodzirdīt konkurentus, lēti un pārliecinoši. Igauņi ir uzpūtīgi lepni par savu e-pārvaldi, tajā pašā laikā mēs šajā jomā kārpāmies no mēsliem uz vircas bedri un atpakaļ. Lēta “šmiga” šeit labi iederēsies jaunajā operācijā VIRSIS, par ko jau rakstījām. Mūsu IT “speci” dzer lētu “streblu” jau sen, lai tagad viršuvirsis – VARAM Pūces kungs – gādā par visu sistēmu līmeņu saskaņošanu, proti, igauņu sazemēšanu. Varbūt tad arī viņiem, mums par prieku un gandarījumu, nākamās vēlēšanas “uzkārsies”.