Ēdiet reņģes un par Baltijas lašiem un lucīšiem nesapņojiet! (1.daļa) ^{Apriņķis.lv}

Administratīvi teritoriālā reforma maina nozvejas

Kā zināms, Baltijas jūrā zivju krājumu vērtē starptautiskā un nacionālā līmenī. Starptautiskā, Baltijas jūras mērogā zivju krājuma novērtējumu veic Starptautiskā jūras pētniecības padome (ICES), kuras darbībā aktīvi piedalās arī Latvijas zinātnieki. Piemēram, 2019. gadā viņi dažādās ICES darba grupās strādāja vairāk nekā 300 dienu, veicot gan mencu austrumu un rietumu krājuma, gan brētliņu, reņģu, plekšu, lašu un taimiņu krājuma novērtējumu. Diemžēl 2020. gadā sakarā ar Covid-19 straujo izplatību Eiropā, sākot ar martu, visas ICES darba grupas notika attālināti. Tas ievērojami apgrūtināja datu analīzi un krājumu novērtēšanu, tomēr darbs tika veikts laikus un saglabājot augstus zinātniskos standartus.

Nacionālā līmenī, regulējot zvejas aktivitātes, tiek pārvaldīta piekrastes zveja un zivju krājumi, kur mums nozīmīgākās zivju sugas ir reņģe, plekste, salaka un – īpaši pēdējos gados – apaļais jūrasgrundulis. Katru gadu līdz 1. jūlijam pašvaldības iesniedz institūtam "Bior" priekšlikumus par vēlamo zvejas rīku skaita izmaiņām, tātad šogad to darīja vēl pirms administratīvi teritoriālās reformas uzvaras gājiena Latvijas piekrastē no Rucavas līdz Ainažiem. Kā vecā vietvara būs prognozējusi piekrastnieku dzīvi jūrā, to redzēsim jau jaunajā administratīvi teritoriālajā ietvarā.

Kas notiek tālāk pēc pašvaldību ziņojumiem? Institūts "Bior", ņemot vērā piekrastes zivju krājumus, dod zinātnisko novērtējumu ierosinātajām izmaiņām un vajadzības gadījumā tās iesniedz Zemkopības ministrijā. Tā ierosinājumus apkopo un nodod tālāk apstiprināšanai Ministru kabinetā, lai veiktu izmaiņas noteikumos Nr. 1375 "Noteikumi par rūpnieciskās zvejas limitiem un to izmantošanas kārtību piekrastes ūdeņos". Pēdējos gados pretstatā atklātai jūrai, kur nozvejas kvotas ir samazinājušās vairākām zivju sugām, piekrastē zvejas rīku skaits ir pieaudzis. To nosaka gan apaļo jūrasgrunduļu apjoma pieaugums, gan zvejas attīstība atsevišķos pagastos.

Piekrastē, kas Latvijas gadījumā ir līdz 20 metru dziļums vai 2 jūras jūdzes no krasta, zvejas pārvaldība tiek noteikta nacionālā līmenī pretstatā atklātai jūrai, kad nozveja tiek regulēta ar kvotām, kas tiek noteiktas starptautiski. Cik lielu piepūli piekrastē pieļauj mūsu zinātnieki? To lūkosim katrai zivju sugai atsevišķi.

Reņģe vēl arvien Baltijas jūras zivju karalienes godā

Latvijas ūdeņos ir sastopamas divas reņģu populācijas – līča reņģe un atklātās jūras reņģe. Rīgas līcī reņģes zvejo tikai Latvijas un Igaunijas zvejnieki – galvenās nozīmes veido kuģu traļu zveja un piekrastes stāvvadu zveja. Traļu zveja notiek visu gadu, atskaitot 30 dienu zvejas liegumu maijā un jūnijā, kad notiek aktīvākais reņģu nārsts. Igaunija pēdējos gados ir ieviesusi papildu liegumu traļu zvejai līcī no 15. jūnija līdz 15. septembrim. Tiesa, bargākajās ziemās traļu zveju negatīvi ietekmē ledus Rīgas līcī. Latvijā lielākā reņģu nozveja notiek ar traļiem, kurpretī Igaunijā lielākā daļa reņģu krastā nonāk, pateicoties reņģu stāvvadiem piekrastnieku zvejas vietās jeb robos.

Traļu zvejā Rīgas līcī ir ieviesti vairāki ierobežojumi, kas ir stingrāki nekā Baltijas jūras centrālajā daļā. Rīgas līcī reņģu tralēšanu var veikt tikai Latvijas un Igaunijas zvejnieki, kuģu skaitu limitējot (2019. gadā – 23 aktīvie zvejas kuģi Latvijā).

Atbilstoši krājumu attīstības prognozei 2021.–2022. gadā nārsta bara biomasa būs augstā līmenī – virs 120 tūkstošiem tonnu, lai arī neliela (7%) krājuma samazināšanās tiek prognozēta, tādēļ ICES zinātnieki rekomendējuši 2020. gada reņģu nozveju 39 446 tonnu apjomā Rīgas līcī, kas ietver gan pieļaujamo līča nozveju, gan iespējamo Baltijas jūras reņģu nozveju līcī. Tiek prognozēts, ka pieļaujamā nozveja varētu būt par 18% augstāka nekā 2020. gadā.

Jāatzīst, ka Rīgas līča reņģu krājuma stāvoklis ir viens no labākajiem Baltijas jūrā.

Baltijas jūras centrālajā daļā zvejnieku lomu pārsvarā veido 1–5 gadus vecas reņģes. Lielākoties visas Baltijas jūras valstis apguvušas savu nozvejas kvotu; visvairāk reņģu nozvejoja Zviedrija (27%), Polija (20%) un Somija (18%). Tomēr nozveja ir samazinājusies visās valstīs, atskaitot Krieviju (+1%). Samazinājumi galvenokārt skāruši Vāciju (-56%), Latviju (-32%) un Dāniju (-22%). Tas skaidrojams ar vairākiem faktoriem. Pirmkārt, pēdējos gados ir konstatētas četras neražīgas reņģu paaudzes. Otrkārt, lomos būtiski samazinājies reņģu vidējais svars. Tas tāpēc, ka lomos aizvien vairāk tiek noķertas reņģes no jūras ziemeļu rajoniem. Šīs reņģes ir mazākas, un to vidējais svars arī ir mazāks nekā ātri augošajām reņģēm no jūras dienvidu daļas. Vēl jāpiebilst, ka liela daļa reņģu nozvejas tiek realizēta ārpus nārsta laika, kad to svars ir salīdzinoši zems. Tomēr, pēc zinātnieku domām, reņģu svara samazinājums atspoguļo arī reālu tendenci, kad visā populācijā vidējais svars ir samazinājies. Kā iespējamie cēloņi tiek minēta sāļuma samazināšanās Baltijas jūrā un konkurence ar brētliņu pēc barības. Pozitīvi ir tas, ka 2019. gada paaudze ir novērtēta kā ražīga un krājuma stāvokli tuvākajos gados galvenokārt noteiks šīs paaudzes attīstība.

Brētliņas vairojas, tātad šprotes būs!

2019. gadā Latvijas zvejnieki nozvejoja 38,9 tūkstošus tonnu brētliņu, kas ir par 1,8 tūkstošiem tonnu vairāk nekā 2018. gadā. Tā bija lielākā Latvijas brētliņu nozveja kopš 2011. gada. Kopumā Eiropas Savienības valstis un Krievija nozvejoja 100,3% no kopējās brētliņu kvotas.

Brētliņu krājums krasi palielinājās 90. gadu sākumā. Lai gan ap 2009. gadu bija dažas neražīgas paaudzes, laikā no 2014. līdz 2016. gadam parādījās liels krājuma pieaugums. Domājams, līdzīgi Rīgas līča reņģei, arī brētliņu atražošanas procesam labvēlīgas ir siltas ziemas. Tomēr zinātnieki izteikuši pieņēmumu, ka visi faktori, kas būtiski ietekmē brētliņu paaudžu ražību, nemaz vēl nav noskaidroti.

ICES zinātnieki savos ieteikumos un secinājumos akcentē brētliņu un mencu telpisko izplatību. Kā zināms, brētliņas un reņģes ir galvenie mencas barības objekti. Pēdējos gados lielākās mencu koncentrācijas ir novērojamas Baltijas jūras dienvidu daļā, bet reņģes un brētliņas izplatītas plašākā jūras teritorijā, tomēr lielākās koncentrācijas ir Baltijas jūras centrālajā un ziemeļu daļā. Tiesa, pēdējos gados ir pieaugusi brētliņu zveja rajonos, kur izplatītas mencas. Piemēram, 2010. gadā dienvidu rajonos tika nozvejoti 37% brētliņu, bet 2019. gadā – jau 58%. Pastiprināti nozvejojot brētliņas mencu izplatības rajonos, potenciāli tiek samazināts mencām pieejamās barības daudzums, kas var būt nozīmīgs faktors, lai to krājums atjaunotos.

Nobeigums sekos.

Materiāla veidošanu projekta "Zivsaimniecība un pārmaiņas" ietvaros atbalsta Latvijas Zivju fonds