Dziedātāja Olga Rajecka gribētu dzīvot pagājušā gadsimta 70.gados Apriņķis.lv
- Autors: "Kodols"
Foto – Matīss Markovskis
“Esmu sapratusi, ka ir jādzīvo katru dienu. Pavisam noteikti mums katram vajag savus nākotnes plānus un mērķus. Katru vakaru ir jāskaita lūgšana un jāpiemin labie darbi, kurus pa dienu esi izdarījis,” saka dziedātāja Olga Rajecka. Šoziem māksliniece nosvinēja 60 gadu jubileju, un par godu šim notikumam viņa devusies koncerttūrē “Mana svētku diena”. 9. aprīlī viņa viesosies Latgales vēstniecībā “Gors”, bet 22. aprīlī – Rīgā, VEF Kultūras pilī.
“Koncertos piedalīsies gan deju kolektīvi, kuros esmu dejojusi un joprojām dejoju, gan mani draugi mūziķi, ar kuriem kopā esmu uzstājusies, – grupa “Eolika”, Uģis Roze, Aija Andrejeva, “Dāmu pops”, Zane Gudrā, Andris Baltacis un daudzi citi. Ja varu cilvēkus iepriecināt, esmu laimīga!”
Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījusi?
2007.gadā piedalījos rallijā “Rallija zvaigzne” kopā ar autosportistu Egilu Īli. Sacensību pēdējā posmā braucām ar sporta mašīnu, kurai bija seši vai pat septiņi ātrumi, un apmetām kūleni. Viss beidzās labi, vienīgi mašīnu gan sasitām, un pēc tam kādu laiku man bija bail sēsties pie mašīnas stūres. Otra neaizmirstama situācija: kopā ar grupu “Eolika” atgriezāmies no koncertiem Afganistānā. Lidojām ar militāro lidmašīnu, kurā bija arī sievietes un ievainotie karavīri; daļa pasažieru sēdēja priekšā pie pilotiem. Un vienā brīdī lidmašīna aizdegās! Tomēr piezemējāmies veiksmīgi. Tagad atceroties liekas, ka tas bija visai ekstrēmi.
Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Meitas Marijas piedzimšana.
Kas jūs iedvesmo darbam?
Dārza un siltumnīcas ravēšana, mājas kārtošana, puķu stādīšana, ēst gatavošana. Apziņa, ka šis darbs ir jāpadara.
Jūsu veselīgie ieradumi?
Daudz staigāju, no rīta dzeru siltu tēju ar medu, braucu ar riteni, slēpoju.
Jūsu kaitīgie ieradumi?
Slinkošana, lai gan tā ir iespēja atpūsties.
Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvusi?
Nebūt vienaldzīgam.
Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Viena no manām mīļākajām grāmatām ir vācu rakstnieka Johannesa Mario Zimmela “Cilvēks nav vientuļa sala”. To izrāvu cauri vienā paņēmienā. Šajā romānā iztirzātā tēma par bērniem ar īpašām vajadzībām ir neaizmirstama.
Kādu mūziku klausāties?
Tādu, ko man gribas tajā brīdī klausīties. Ļoti daudz klausos rokmūziku, man patīk arī klasiskā mūzika; reizēm klausos relaksējošu mūziku, reizēm – tehno.
Iecienīta vieta, kur pusdienot?
Vislabāk mājās, jo tur tu skaidri zini, ko ēd. Man garšo zupas, tās cenšos bieži gatavot. Ja ārpus mājas – Ādažu “Lido” ir ļoti garšīga maltās gaļas mērce ar dārzeņiem un sviesta pupiņas.
Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot?
Pagājušā gadsimta 70. gados. Tas bija stilīgs laiks ar foršu mūziku. Nebija interneta, viss it kā bija aizliegts, bet visu varēja darīt pa kluso – piemēram, valkāt kļošenes. Ja kaut ko nevarēja nopirkt vai nebija radu, kas kaut ko atsūta no ārzemēm, cilvēki drēbes šuva paši, un es pati arī to darīju.