Ukraina pirms Zelenska ar kara elpu pakausī ^{Apriņķis.lv}

Київ вражає jeb Kijiva iedvesmo

Tas, ka 2012. gadā piekritu būt viena no vienpadsmit Latvijas brīvprātīgajiem starptautiskajiem novērotājiem Ukrainas Augstākās radas vēlēšanās, bija spontāni drosmīgs lēmums un iespaidīgs piedzīvojums. Zināju, ka Ukraina ir viena no pasaules korumpētākajām valstīm, un būt vēlēšanu novērotājam – tas savā ziņā nozīmē rakties šmucspainī, kurā koncentrēti vai visi tautas sadzīves netīrumi.

Tautas mentalitāte bija jaušama jau no lidmašīnas loga. Ļoti daudz zilas krāsas jumtu, ļoti daudz baznīcu. Un lauki – plašie lauki! Latvijā no putna lidojuma redzami lauciņi, bet te – īstas āres. Vērienīgums ir pirmais, kas pārsteidza arī Kijivā. Nevis ieliņas, bet ielas, nevis mājas, bet nami, nevis vēlēšanu lapiņas, bet kārtīgi palagi. Tā vien šķiet, ka mūsu plaukstas lieluma lapeles viņi vienkārši neuztvertu nopietni. Pat deminutīvus Ukrainā lieto, tikai uzrunājot mazus bērnus, dzīvniekus un šņabīti, bet attālumu te mēra “tepat blakus, tikai piecsimt kilometru”, un naudu skaita tūkstošos. Simt grivnu – aptuveni seši lati. Vietējie jokoja, ka ukraiņi neniekojas ar naudas maciņiem, jo nauda jānēsā čemodānos. Mūsu komandējuma nauda bija 860 grivnu. Kad uzzināju, kādas tur ir algas un pensijas, sapratu, ka vismaz pāris dienas esmu bagāta, jo pāris dienās drīkstu iztērēt divu mēnešu vidusmēra pensiju.

Un tā trakā braukšana! Nevis ātrums, bet lidojums. Atļautais braukšanas ātrums Kijivā ir 60 km/h, bet, kad es, iekrampējusies sēdeklī, šoferītim bikli bildu, ka vietējie laikam brauc ātrāk, viņš vienā mierā atbildēja: “Jā, vismaz ar 110, bet ārpus pilsētas – cik mašīna spēj.” Pēc pāris dienām visi pierodot, un avāriju esot maz. Aha, tikai nez kāpēc uz šosejām ik pēc pus kilometra redzamas piemiņas vietas bojā gājušajiem, un pat tās tur iezīmētas ar vērienu – nevis krustiņš vai puķīte, kā pie mums, bet vainīgie stabi ziediem un pat vainagiem izrotāti trīs metru augstumā.

Dzīvojām pašā Kijevas sirdī – viesnīcas tipa dzīvokļos, kas paredzēti augstiem ārvalstu viesiem, centrālajā ielā Hreščaķik. (Neviens īsti nevarēja pateikt, kā tas tulkojams, bet varētu būt ar kristībām vai kristību atribūtiem saistīts ukraiņu vecvārds.) Karaliski apartamenti ar karalisku ainavu uz Hreščaķiku. Manā numurā bija pat džakuzi, un pirmo reizi mūžā es sedzos ar zosu dūnu pēli.

Vietējie kārumi

Ukraiņiem patīk spēlēties ar valodu. Piemēram, Ceļu policijas abreviatūra ir ДАИ (Державная авто инспекция), kas arī ukrainiski nozīmē “dod!”. Un viņi arī labprāt ņemot... Vārdu spēles bija radušās arī vēlēšanu sakarā, ieviesusies pagaidu naudas mērvienība – stolārs, kas ir veselas 400 grivnas (24 lati). Izrādās, tieši par tik vienmandāta deputāta kandidāts un miljonārs Vadims Stolars pērkot vēlētāju balsis: 400 grivnas = 1 stolārs.

Sirsnīgu smaidu latviešos izvilināja arī nacionālā krodziņa “Kazačok” ēdienkartes piedāvājums: “Zakusočka pod vodočku” un “Lososj slabosaļonij” – nevis mazsālīts, bet vāji sālīts lasis. Ukraiņu valoda skan skaisti un smaržīgi. Un skaistas ir ukraiņu sievietes. Ļoti skaistas! Viņu tumšās acis dzirkstī kā Spīdalām – nenoskatīties! Viens no latviešu kolēģiem novērotājiem, kuru iesaucām par Stethemu, sacīja, ka pilnīgi širmi rauj nost tās ukrainietes! Ja es būtu vīrietis, arī nezinātu, kur acis likt.

Demokrātija – korupcijas dvīņumāsa

Augstākās radas vēlēšanas skaidri uzrādīja, ka Ukraina ir Putina redzeslokā un Krievijai “interesanta” teritorija, jo cīņas bija vērienīgas un netīras. Bijām brīdināti, ka būs vēlēšanu likuma pārkāpumi, bet negaidījām, ka tie būs tik brutāli bezkaunīgi. Vēlēšanu dienā apsekoju vairākus iecirkņus Kijivā un piepilsētā Obuhivā. Vairs neradās jautājumi, kāpēc šeit vajadzīgi ārvalstu novērotāji. Mums tuvojoties iecirknim, apsargi joza pa priekšu, lai brīdinātu: “Ārzemnieki nāk!”

Dzirdēju stāstus, ka iepriekšējās vēlēšanās dažs komisijas loceklis esot pat kritis ģībonī, parādoties ārvalstu novērotājam. Un ne velti. Katras no 450 vietām cena Ukrainas Augstākajā radā mērāma ne vairs čemodānos. Un falsificēt vēlēšanu rezultātus toreiz bija neticami viegli. Izvēlēšos neatstāstīt daudzās piezīmes, taču par vēlēšanām Ukrainā varētu uzrakstīt īstu krimiķi.

Tikai pāris nianšu. Aploksnes Ukrainas parlamenta vēlēšanās vismaz toreiz neeksistēja. Listes kā tādas šalles tika ieslidinātas urnās. Pēc likuma esot jāaizloka, bet, ja neaizloka, neviens pa nagiem nesita. Šāda rīcība visdrīzāk liecina, ka vēlētājs ir uzpirkts un kādai modrai acij (nav izslēgts, ka tas bija kāds no vietējiem novērotājiem) demonstrē, ka ir atzīmējis vajadzīgo partiju vai kandidātu, lai, izejot no iecirkņa, saņemtu vienu stolāru vai jebkuras citas apķērīgās galvas “valūtu”.

Štāba monitorā pamanījām iecirkni, kur aiz kabīnes aizkariņiem zibsnī zibspuldzes gaismas. Arī tas nozīmē tieši to pašu – vēlētājs kādam pierādīs, ka ir ievilcis krustiņu pareizajā vietā. Videokameras fiksēja arī “tehnisku kļūmi” – īsi pirms vēlēšanu pēdējās stundiņas vienā no iecirkņiem uz divām minūtēm pazuda elektrība, skolas sporta zālē kļuva tumšs kā peklē. Divas minūtes ir pietiekami ilgs laiks, lai samestu urnās kaudzīti jau iepriekš sagatavotu “mirušo dvēseļu šaļļu”, jo arī spiedogu pasēs nelika. Urnas caurspīdīgas, jo iepriekšējās vēlēšanās bijuši gadījumi, kad, lai sabojātu listes apgabalos, kur nav izredzes uzvarēt vajadzīgajai partijai vai kandidātam, urnās sabēra krāsojošu pulveri, briljanta zaļo vai zilos graudiņus. Un beigta balle – apgabala rezultāti anulēti!

Tie bija tikai brutālākie pārkāpumi, ko redzējām savām acīm. Vietējie kolēģi žurnālisti sacīja: “Zinot, kādā līmenī Ukrainā ir korupcija, pati vēlēšanu ideja šķiet smieklīga.” Diemžēl politika, tostarp vēlēšanu rezultāti, vidusmēra ukraiņus daudz neuztrauca, un tā bija slikta zīme, jo Ukraina manāmi izslīdēja ukraiņiem no rokām.

Vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja prezidentu Viktoru Janukoviču atbalstošā “Reģionu partija” (Партія регіонів), ko tolaik mēdza dēvēt arī par Putina partiju. Taču atsevišķu reģionu balsojumi bija tikpat radikāli atšķirīgi kā pie mums Venstpilī un Latgalē. Piemēram, Aizkarpatos pārliecinoši uzvarēja Jūlijas Timošenko partija “Tēvija” (“Батьківщина”), kamēr Reģionu partija nesavāca pat kritiskos 5%. Bet slavenais Stolars bija šķiedies velti, jo savā vēlēšanu apgabalā palika otrais, tātad neiesēdās vienā no 450 Augstākās radas krēsliem. Lidmašīnā atcerējos, ka savos Kijivas apartamentos virtuves atvilktnē aizmirsu divas “Rollton” paciņas. Uz atgriešanos?

Starp frontes līnijām

Ukrainā atgriezos 2015. gada novembrī, kad de iure tikko bija beidzies karš, bet de facto turpināja šaut. Devos aiz trejdeviņiem kalniem, trejdeviņām stepēm vairāk nekā 700 kilometrus no Kijevas – uz Zaporižjas apgabala pilsētu Berdjansku Azovas jūras krastā. Uz tuvāko mierpilsētu ārpus Doņeckas kara zonas – tikai 83 kilometrus no frontes un apmēram tikpat no anektētās Krimas. Tuvinieki pārmeta: “Kur tu lien? Mums tu esi vajadzīga dzīva un mājās!” Apsolīju, ka atgriezīšos sveika un vesela.

Milzīgās valsts vienpadsmit vēlēšanu apgabalos bija izsludinātas atkārtotas vēlēšanas, jo neviens no kandidātiem nebija ieguvis nepieciešamo 51% vēlētāju uzticības minimumu. Starp tiem arī gardais kumosiņš – ostas pilsēta Berdjanska. Brīnišķīgā Berdjanska gadu pēc Krimas aneksijas bija pustukša, jo daudzi vīrieši, arī sievietes, vai nu atradās tuvumā reģioniem, kam draudēja uzbrukums, vai arī bija pārvākušies uz drošākām vietām.

Vēlēšanu novērotājam ir suņa darbs, tāpēc reprezentablo Berdjansku bija laiks apskatīt tikai naktī. Promenādē no centra līdz jūrai izvietoti neskaitāmi ļoti asprātīgi vides objekti. Piemēram, piemineklis jūras grundulim, kas Otrā pasaules kara laikā pilsētas iedzīvotājus izglāba no bada nāves. Visi tūristi tam sēžoties uz astes, lai nofotografētos, vasarā rindā stāvot pat 30–40 cilvēku; rudens naktī to varējām izdarīt brīvi. Te arī pieminekļi laimīgajai bērnībai un grābeklim, uz kura nevajag uzklāpt, un slavenais krupis, kas ukraiņiem simbolizē skaudību, varas un mantas kāri. Ukraiņi bija ļoti pārsteigti, uzzinot, ka latviešiem krupis simbolizē mājas svētību.

Nav salīdzināmas abas Ukrainas pirms un pēc Krievijas uzbrukuma. Tagad gandrīz viss bija izkrāsots valsts karoga krāsās – konstrukcijas bērnu spēļu laukumos, jumti un dzegas, soliņi, betona sētas, tiltu margas, pat autoriepas – biežāk redzamais eksterjera elements pagalmos un ielu malās, – viss zili dzeltens. Vēl 2012. gadā nacionālā simbolika nebija tik pamanāma.

Arī krievu valodā sarunāties vairs nebija vēlams. Mums kā tulku no angļu valodas piesaistīja jaunu sievieti Mariju. Nekad neaizmirsīšu kādu epizodi. Ieradāmies vēlēšanu iecirknī, kas bija iekārtots pavisam nesen likvidētā skolā. Maša teica: “Mums tagad daudz tukšu skolu, jo nav, kas mācās. Daudzi vecāko klašu puiši nogalināti, cīnoties par Krimu. Tolaik mums katru nedēļu bija vairākas bēres, dažreiz pat vairākas dienā. Karā gāja mani klasesbiedri, pusi klases puišu apglabājām…”

Diemžēl turpat līdzās manījām gluži pretējas ainas. Vismaz pa vienam Ļeņina piemineklim katrā mikrorajonā, katras rūpnīcas teritorijā, visur vecie padomju laiku ielu un laukumu nosaukumi: PSRS 50. gadadienas iela, Ļeņina, K. Markasa, Pionieru un citos koši sarkanos vārdos nodēvētas ielas. Bijām sašutuši: “Viņi jums uzbrūk, bet jūs nenomaināt nosaukumus?! Latvija to izdarīja jau 90. gados!” – “Kāda tam nozīme?” ukraiņi nesaprata. “Tas taču ir tikai nosaukums.” Iebildām: “Vide veido cilvēku. Tautu. Attieksmi. Tas ir ļoti svarīgi!” Nesaprata. Viņi patiešām nesaprata, kāpēc tas ir svarīgi. Un diemžēl arī šajās vēlēšanās, arī Berdjanskā, par spīti pārkāpumiem, uzvarēja nauda. Par mēru kļuva krievu miljonārs, nevis ukrainis ar labo gribu.  

Pirms došanās uz Zaporižjas lidostu, kas ir atsevišķa stāsta vērta, iegāju pārtikas veikalā, kas iekārtots lielās viesnīcas pirmajā stāvā. Ienāca jauns vīrietis, uzrunāja, jautāja, pēc kā raugos. Sacīju, ka pēc garšīga vietējā kāruma, ko aizvest mājās. – “Uz kurieni?” – “Uz Latviju.” Viņš izplūda emocijās, no sirds pateicoties visas ukraiņu tautas vārdā visiem latviešiem, kas sniedz tik nozīmīgu atbalstu Ukrainai. Tas bija tik ļoti no sirds! Beidzām sarunu, ieliku groziņā cienastiņu un devos uz kasi. Vīrietis mani tur sagaidīja, sakrāva uz lentes vēl citus Ukrainā ražotus kārumus un uzstāja, ka samaksās. Strīdēties nebija iespējams. Teica, lai aizvedu latviešiem, kas ir par Ukrainu.

Tagad

Tagad, 2022. gadā, Berdjanska ir okupēta un daļa pilsētas sabombardēta. Kolēģis, ar kuru kopā toreiz strādājām, saka, ka sabombardēts ir arī laukums, ko redzēju no viesnīcas loga. Marija neatbild uz manām ziņām “Facebook”. Nezinu, kā viņai klājas; ceru, ka vienkārši nav piekļuves “Facebook”. Un kā klājas vīrietim, kurš latviešiem sūtīja konfektes? Vai dzīvs? Karā?

Martu pavadīju Ventspils Rakstnieku mājā, kur bija arī tulkotāja no Ukrainas. Atbraukusi, lai tulkotu Virdžīnijas Vulfas romānu, kuram pat nepieskārās. “Ukrainā tagad vēl ilgi neizdos grāmatas,” viņa teica. Viss rezidences laiks viņai pagāja, sazinoties ar mājām, organizējot cilvēku izkļūšanu no kara zonas un palīdzot ukraiņu bēgļiem, kas bija nokļuvuši Ventspilī.

Tieši no Katerinas uzzināju nianses, kas ziņās pasaka bezkaislīgi, piemēram, nogalināti tik un tik civiliedzīvotāji. Viņa stāstīja par tā sauktajiem humānajiem koridoriem, kas īstenībā esot īsta krievu rulete, jo visi zina, ka šaus, tikai nezina, kuram un cik no visiem trāpīs. Bet 80% bēgļu ir tieši sievietes, bērni un sirmgalvji. Radiniece no maza Ukrainas ciematiņa bija atstāstījusi tur notikušo: krievu karavīri zem stobra sadzinuši visus astoņpadsmit ciema vīriešus šķūnī un nošāvuši… Vai vajag vēl stāstus?