Dr.Pols Kamerons: Gandrīz visa cilvēka seksualitāte ir iemācīta ^{Apriņķis.lv}

Viņš ir vairāk nekā 90 zinātnisku rakstu un piecu grāmatu, tostarp “Geju 90. gadi: ko empīriskie pierādījumi atklāj par homoseksualitāti” (“The Gay 90s: What the Empirical Evidence Reveals about Homosexuality”; 1993) un “AIDS skandāla atmaskošana” (“Exposing the AIDS Scandal”; 1988), autors. Dr. Kamerons ieguvis doktora grādu psiholoģijā Kolorādo Universitātē un pirms kļūšanas par Ģimenes pētniecības institūta priekšsēdētāju bija profesors Luisvilas Universitātē, Nebraskas Universitātē un Fullera Teoloģijas seminārā.

Viesojoties Latvijā, profesors ir gatavs dalīties savās zināšanās, pētījumos un iegūtajos datos, kā veicināt veselīgu sabiedrību un kas to šobrīd apdraud. Viņš labprāt runā par demogrāfijas un dzimstības jautājumiem, konsultē politikas veidotājus par to, kā stiprināt laulību, par jauno pāru atvērtību bērniem un citām tēmām, kas Latvijā šobrīd ir ļoti aktuālas.

– Ar ko saistīta jūsu vizīte Latvijā? Kāpēc tieši mūsu valsts?  

– Manas vizītes galvenais mērķis ir dalīties ar vairākām empīriskām atziņām par demogrāfiju un cilvēka seksualitāti kontekstā ar pārmaiņām sabiedrībā, īpaši Rietumu pasaulē. Es gadiem ilgi esmu pievērsis uzmanību statistiskai sakarībai, ka homoseksuāli orientēti cilvēki biežāk slimo, ir mentāli neveselāki un biežāk cieš no aptaukošanās un kaitīgiem ieradumiem – alkohola, tabakas un citu atkarību izraisošu vielu ietošanas. Viņi ir arī psiholoģiski nestabilāki. Šogad šo faktu beidzot ir atzinis arī ASV valdības Veselības un sociālo lietu dienests.

Līdz ar to saprātīgs būtu jautājums: kādēļ veicināt vai pat pieļaut homoseksuālā dzīvesveida pielīdzināšanu heteroseksuālajam, ja tas rada lielākas izmaksas budžetam homoseksuāļu biežāku un smagāku veselības problēmu dēļ? Šobrīd no valsts un mediju puses sabiedrībai tiek raidīts pretrunīgs signāls. Mūsu bērni viegli gūst iespaidu, ka nav nekādas atšķirības starp homoseksuālu, heteroseksuālu un biseksuālu dzīvesveidu, ka tā ir paša indivīda izvēle. Sabiedrībai tiek stāstīts, ka  homoseksuālas un heteroseksuālas attiecības ir vienlīdz derīgas – kāpēc gan indivīds nevarētu izvēlēties par labu vienām vai otrām?

Un šobrīd jaunā empīriskā realitāte ir tāda, ka ASV ļoti strauji samazinās to jauniešu skaits, kas uzskata sevi par heteroseksuāliem: 2001. gadā 92 procenti ASV vidusskolēnu atbildēja, ka uzskata sevi par heteroseksuāliem, bet 2021. gadā tie bija vairs tikai 78 procenti. Divdesmit gadu laikā viņu īpatsvars ir samazinājies par gandrīz 14 procentiem. Savukārt to jauniešu skaits, kas sevi uzskata par homoseksuāliem, ASV pieaudzis no 5 procentiem 2001. gadā līdz 13 procentiem 2021. gadā, attiecīgi – vairāk nekā divarpus reižu!

Vēl straujāk šajos divdesmit gados ASV ir pieaudzis to jauniešu skaits, kas nav pārliecināti par savu seksuālo piederību: 2001. gadā tādu bija 2,6 procenti, bet 2021. gadā jau 9,3 procentiem ASV vidusskolēnu nebija skaidra viņa seksuālā piederība (identitāte). Tas ir pieaugums par 358 procentiem!

– Kā varēja notikt šādas izmaiņas?

– Atcerieties, 1952. gadā pirmo reizi pasaules vēsturē kāds paziņoja, ka ir mainījis dzimumu. Kristīne Jorgensena (Christine Jorgensen) no ASV devās uz Dāniju, kur saņēma hormonu terapiju un veica dzimumorgānu operāciju. Šī persona izskatījās un ģērbās kā sieviete un ieguva lielu popularitāti. Jorgensena pelnīja naudu, reklamējot sevi, dejojot geju bāros un tamlīdzīgi un sniedzot intervijas. Mediji uzskatīja, ka paziņojums, ka viņš tagad ir sieviete, ka tā būtu patiesība. Tas bija laiks, kad tas nebūtu bijis pieklājīgi, un arī cilvēki nebūtu gribējuši redzēt, kā viņš patiesi izskatās kails. Nepārprotiet, bet pat es gribu zināt, kā viņš patiesībā izskatījās. Es prātoju, kā var mainīt dzimumu – no puiša kļūt par meiteni.

Mēs varam tajā iedziļināties, ja vēlaties, bet realitāte ir tāda, ka to nevar izdarīt. Bet cita realitāte ir tāda, ka plašsaziņas līdzekļi pret to izturējās kā pret notikušu faktu. Vēl vairāk – šobrīd plašsaziņas līdzekļi pievēršas tam, lai pārliecinātos, ka seriālos un filmās ir atspoguļoti daži homoseksuāli varoņi. Un tas ir gājis tik tālu, ka pat “Disneja” animācijas filmu varoņi ir biseksuāli vai transseksuāli.

Šodien mēs esam nonākuši pie tā, ka ASV (cerams, ka ne jūsu valstī) cilvēks var pateikt, ka ir transseksuāls, un ar šo paziņojumu pietiek, lai viņš iegūtu jaunu dzimšanas apliecību, mainītu vārdu un tā tālāk. Tāpēc patiesībā šie cilvēki, kas sevi uzskata par transseksuāliem, var apprecēties, un pat mūsu armijā pret viņiem izturas tā, it kā tā būtu patiesība. Reiz viņa bija meitene, bet tagad ir vīrietis. Realitāte gan ir tāda, ka viņiem nav tādas “funkcionalitātes” kā pretējam dzimumam. Taču ļoti daudzi bērni tagad uzskata, ka tā ir taisnība. Viņi tic, ka tas, kādam dzimumam savā sirdī viņi jūtas piederīgi, ka tā ir realitāte. Un šobrīd jaunākās ASV veiktās aptaujas liecina, ka vismaz divi procenti koledžu studentu uzskata, ka viņi ir pretējais dzimums. Transseksuāli.

Jautāsiet, kā uz šīm tendencēm raudzīties no demogrāfijas perspektīvas, kādu ietekmi tas atstāj?

Ja skatāmies Rietumu kultūras sabiedrības, arī manējo, tās īsti nevēlas radīt bērnus. Mūsu demogrāfija vājinās. Bet mēs, iespējams, paņemam vismaz divus procentus mūsu jauniešu, kas uzskata sevi par transseksuāliem, un sterilizējam viņus. Tas, kas ir slikts, vēl vairāk pasliktinās. Un, no demogrāfijas viedokļa, ir šausmīgi, ka cilvēki (un daudzos gadījumos tie ir tieši bērni, kuriem manā valstī tiek doti hormoni un veiktas operācijas) jau mazā vecumā tiek padarīti sterili. Piemēram, trīspadsmit četrpadsmit gadus vecām meitenēm tiek noņemtas krūtis. Un nav nekādu cerību tās ataudzēt. Ja viņām ir izmainīti (piemēram, nogriezti) dzimumorgāni vai veikts kas cits, viņām nav nekādu izredžu kādreiz palikt stāvoklī.

Kā jau teicu, gandrīz 25 procenti vidusskolēnu apgalvo, ka viņi nav heteroseksuāli, tas ir, viņiem ir minimāla vai vispār nav intereses par pretējo dzimumu. Dažiem tā var būt tikai iedoma. Daļai šāda pārliecība var būt tāpēc, ka plašsaziņas līdzekļi nepārtraukti runā par seksuālo vienlīdzību, seksuālajām minoritātēm un tāda veida lietām, tāpēc mēs nezinām droši, kas ir šīs jauniešu rīcības pamatā. Bet mēs zinām, ko viņi apgalvo. Turklāt sievietes daudz biežāk nekā vīrieši tagad paziņo, ka ir homoseksuālas.

– Kāpēc tā? Kāpēc šāds homoseksuālu cilvēku pieaugums?

– Ir viens galvenais iemesls, kāpēc esmu nobažījies. Esmu pārliecināts, ka gandrīz visa cilvēka seksualitāte ir iemācīta (learned). Man par pārsteigumu, izrādās, ka šī sajūta – būt sievietei vai būt vīrietim – ir iemācīta. Un, kas mani nedaudz pārsteidz, arī sajūta, vai es gribu bērnus, ir iemācīta. Neviens nezina, kā to pārliecinoši pierādīt. Es domāju, ir saprātīgi pieņemt, ka viss par seksu, par mazuļiem, par to, kā viņus audzināt, kā pret viņiem izturēties, arī tas, cik daudz bērnu vēlaties, – tas viss ir iemācīts.

Mums ir aptuveni divpadsmit gadsimtu vēsture, kad tiek uzskatīts, ka ir dabiski interesēties par sievietēm, ja esat vīrietis, un ka sievietēm ir dabiski interesēties par vīriešiem. Tomēr tas tā īsti nav. Mūsu seksualitāte ir iemācīta, un mums ir jādara viss, ko varam, lai mācītu saviem bērniem: zēni skatās uz meitenēm, bet meitenes skatās uz puišiem. Mums tas patiešām ir jāstimulē, ja mēs vēlamies, lai cilvēkiem ir bērni. Tāpēc, pirmkārt, mums ir jāmāca saviem bērniem, ka viņiem ir jāinteresējas par pretējo dzimumu un tikai par pretējo dzimumu.

Otrkārt, šis homoseksualitātes un transseksuālisma pieaugums ASV vidusskolēnu vidū ir ļoti bīstams. Un ir bīstami, ja jūs dodat bērnam daudzas izvēles iespējas attiecībā uz viņa seksualitāti, par to, kāda dzimuma – vīrietis vai sieviete – viņš ir, vai viņam būs krūtis vai ne. Lai arī fiziski tas ir absurdi, bet psiholoģiski cilvēki tam var noticēt. Tas nav tas, ko sabiedrībai vajadzētu pieļaut.  Kā jau teicu, gandrīz divi procenti ASV vidusskolēnu domā, ka ir transseksuāli. Ko tas nozīmē? Nu, to, ka es neesmu vīrietis un neesmu arī sieviete. Bet patiešām ir liels spiediens to pieļaut. Vai tiešām audzinātājam piecus gadus veciem bērniem būtu jāsaka: tu vari būt gan zēns, gan arī meitene. Nē! Lai arī šādu bērnu būs maz, mēs to negribam, tādēļ nemudinām!

Varētu teikt, ka homoseksuālu cilvēku skaits pieaug arī tādēļ, ka sabiedrība ir atvērtāka un viņi nebaidās to pateikt skaļi. Es esmu pārliecināts, ka šis mūsdienu konteksts apmulsina bērnus. Bet vienalga šie procenti ir pārāk augsti. Es domāju, šie dati, iespējams, ir no anonīmām aptaujām, kurās bērni nebaidās pateikt, ko domā. Kas ir sirsniņā šiem bērniem, kuri kaut ko saka anketā? Visi šie dati ir savstarpēji saistīti. Tie bērni, kurus  interesē sekss ar tā paša dzimuma pārstāvjiem, biežāk apgalvo, ka smēķē, ka ir piedzērušies, lieto nelegālās narkotikas, domā vai jau ir mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Šo bērnu dēļ es ceru, ka tā nav tiesa, bet visi dati sakrīt. Šķiet, ka mēs kā sabiedrība kļūstam arvien slimāki, un mēs to zinām.

– Kāpēc, jūsuprāt, gan ASV, gan arī Latvijā arvien lielāka uzmanība ir jāpievērš ģimenes institūta aizsardzībai un stiprināšanai?

– Es domāju, ka šobrīd mēs esam krīzē, pat vairākās, bet mūsu būtiskākā krīze ir sarūkošā dzimstība. ASV summārais dzimstības koeficients ir zemāks par 2,1, kas nepieciešams, lai uzturētu iedzīvotāju skaitu laikā nemainīgu.

Mēs redzam trauksmi tepat pie horizonta: tādās ļoti produktīvās augsto tehnoloģiju valstīs kā Japāna un Dienvidkoreja dzimstības līmenis ir mazāks par vienu bērnu uz sievieti, un neviens nezina, cik ilgi tas var turpināties. Tas ir briesmīgi! Japānā šobrīd vairāk pārdod autiņbiksītes pieaugušajiem nekā bērniem. Tas ir  biedējoši! Ne jau pašas autiņbiksītes – kas zina, varbūt arī man tās kādreiz būs vajadzīgas. Taču biedējoši ir apzināties, ka tik augsti attīstītas sabiedrības kā japāņi un korejieši  izmirst.

Tāpat arī Ķīna: lai gan komunisti jau 2015. gadā atcēla viena bērna politiku, tur arvien ir pārāk daudz jauno ģimeņu ar vienu bērnu. Cilvēki pie šāda ģimenes modeļa ir pieraduši, un vairumam pāru šķiet ērti, ka ģimenē ir tikai viens bērns. Tāpēc, lai veicinātu dzimstību, valstu valdībām ir īpaši svarīgi dot maksimāli daudz atbalsta precētiem pāriem, kuriem ir bērni. Valdībai un sabiedrībai būtu īpaši jāizceļ ģimenes, kurās ir bērni, īpaši tās, kurās to ir daudz. Piemēram, diviem vienādas kvalifikācijas cilvēkiem kandidējot uz amatu valsts pārvaldē, priekšroka būtu dodama tam, kurš ir precēts un ar bērniem. Ja kāds ir neprecējies, bet ar labāku kvalifikāciju, tad darbu saņem viņš. Ir pieļaujams, ka valsts pozitīvā veidā kādu diskriminē, veicinot un atbalstot to, kas mums kā sabiedrībai dod lielāku labumu.

Otra lieta, ko es ieteiktu, ir izcelt ģimenes vērtību ikreiz, kad kāds politiķis Latvijā uzstājas ar publisku runu. Piemēram, šim politiķim pirms katras uzrunas būtu jāuzteic kāda ģimene, precēts pāris ar bērniem, sakot: “Pirms sākt šodienas uzrunu, vēlos izteikt atzinību Smita kungam un kundzei par ieguldījumu sabiedrībā, nodrošinot tai turpinājumu.” Iedomājieties, ka ar atzinību tiek pieteikta kāda ģimene katru reizi, kad prezidents runā! Katru reizi, kad runā mērs. Iedomājieties, ja Latvijā tā būtu obligāta prasība, jo mēs kā sabiedrība esam par ģimenēm! Un mēs visi zinām, ka mūsu nākotne ir tieši atkarīga no mūsu ģimenēm. Cilvēku rīcību var pozitīvi ietekmēt ne tikai ar materiāliem stimuliem, bet arī apmierinot cilvēka dabisko godkāri un vēlmi pēc uzmanības. Padomājiet par to, kā šāda publiska attieksme no valsts augstāko amatpersonu puses mainītu bērnu attieksmi pret savas nākotnes ģimenes veidošanu.

Vēl viens atbalsta piemērs. Tiem pāriem, kuriem ir bērni, tas ir, tiem, kas veido valsts nākotni, vajadzētu būt lielākai teikšanai arī vēlēšanās. Puisim, kurš dzīvo viens, vēlēšanās būtu tikai viena balss, bet vecākiem – papildu balss par bērniem. Un tas mainītu sabiedrību. Bērni ar laiku saprastu, ka viņiem būs lielāka ietekme uz sabiedrību, ja viņi apprecēsies un viņiem pašiem būs bērni. Un tas viss tāpēc, ka mēs kā sabiedrība godinām ģimenes un vēlamies, lai ģimenes cilvēku viedoklis un balsojums būtu ar lielāku svaru un ietekmi uz likumdevējiem.

– Vai kādā valstī šādi noteikumi ir pieņemti?

– Cik man zināms, nē. Bet es gribu, lai saprotat līdz ar mani, ka esam pamatīgā demogrāfiskajā krīzē. Mēs kā Rietumu civilizācija izmirstam. Mums ir jāieinteresē jaunie cilvēki veidot ģimenes un radīt bērnus. Un, ja jums ir ģimene un bērni, jums pienākas papildu bonusi. Un otrādi – ikvienam pieaugušajam bez savas ģimenes un bērniem vajadzētu piemaksāt ģimenēm ar bērniem, tā sakot, par nākamās paaudzes audzināšanu, par to, ka viņu bērni, nākotnes nodokļu maksātāji, uzturēs viņu kā vientuļo pensionāru. Vientuļajiem vajadzētu maksāt lielākus nodokļus, lai ģimenes ar bērniem varētu saņemt lielāku atbalstu.

– Latvijā arvien aktuālāks kļūst jautājums par dzimuma maiņu, īpaši bērnu un pusaudžu vidū. Tā kā ASV un Ģimenes pētniecības institūtam varētu būt pieredze ar šādiem gadījumiem, sakiet, lūdzu, kādi ir secinājumi par to, kas ilgtermiņā notiek ar šiem cilvēkiem, kas pusaudža vecumā izvēlējušies veikt dzimuma maiņas procedūras?

– Kaut es varētu droši pateikt. Pirmkārt, dzimuma maiņa ir pārsteidzoša realitāte manā sabiedrībā. Bet kas notiek, ja jūs mēģināt mainīt bērna dzimumu? Mums ir jāapsver iespēja parādīt bērniem, noteikti pusaudžiem, kā tas patiesībā izskatās. Ko fiziski meitene iegūst, kļūstot par puisi? Viņai noņem krūtis, un rodas rētas. Viņai būs dzimumloceklim līdzīgs veidojums, varbūt puscollu uz āru. Vecākiem tas būtu jāredz, pirms to nodarīt saviem bērniem.

Jā, un tāpēc es domāju, ka skolu sistēma ir jākontrolē. Es domāju, jums vajadzētu tādu valsts politiku, ka Latvija – tā būs ģimenei draudzīgākā valsts Eiropas Savienībā un tas, ko mēs darīsim, ir iemācīsim bērniem, kā kļūt par vecākiem. Mēs parūpēsimies, lai bērnudārzniekiem nav jāklausās, ka var mainīt savu dzimumu, bet ka Latvijā visi ir par ģimeni. Mēs vēlamies, lai cilvēki kļūst pieauguši, bet jūs nekļūstat par īstu pieaugušo, kamēr neesat apprecējies, kamēr jums nav piedzimuši bērni. Mīliet savus bērnus, un viņi mīlēs jūs.

– Vai dzimuma maiņas, vairāku dzimumu, homoseksualitātes aizstāvju ideju pamatā ir zinātne? Jo nereti ir dzirdēts apgalvojums, ka šie cilvēki tādi ir piedzimuši…

– Uzskatu, ka neviens tāds nepiedzimst. Apskatiet šos datus par ASV vidusskolēniem vēlreiz. Nevar tā būt, ka pēkšņi notiek tādas izmaiņas un bērni tādi piedzimst. Tā ir mācīšanās. Tas ir viens no manu uzskatu galvenajiem aspektiem, ka seksuālā uzvedība ir iemācīta. Kādu informāciju jūs sniedzat, ko jūs iesējat bērnudārznieku, otrās vai desmitās klases skolēnu prātos, tam daži no viņiem arī noticēs. Tāpēc skolās par nodokļu maksātāju naudu būtu jāstāsta patiesība.

Vai tas nozīmē, ka ikviens heteroseksuāls cilvēks būs laimīgs? Vai tas nozīmē, ka homoseksuālie cilvēki dzīvos ilgāk? Nē. Bet tas nozīmē, ka kopumā tas ir labāk sabiedrībai. Sabiedrībai ir iespēja dzīvot. Ir iespēja būt ģimenēm ar bērniem.